...līdz pat mākoņiem.

Kaut kā dīvaini tas viss ir.. Bet jo ilgāk te dzīvoju, jo vairāk rodas sajūta, ka kļūstu par labāku cilvēku... Vairāk spēju novērtēt tos cilvēkus, kurus savā aklajā Latvijas dzīves skrējienā nespēju saredzēt. Vieglāk attiekties pret dzīvi. Un vairāk tai atvērties.
Vai nu tas ir ikviena prombūtnes pašsajūts, šejienes cilvēku mūžīgais smaids, atvērtība un sirsnība, vai arī tas viss ir kaut kas dziļāks. Vai arī viss kopā. Grūti spriest. Bet vienu gan jūtu, iekšās dzīvo neizsīkstošs pozitīvisms, neizsīkstoša labestība un neizsīkstoša mīlestība pret tiem, ko esmu atstājusi mājās, manā Latvijā un pret tiem, kas man ir apkārt šejienes ikdienas soļos... Tāpēc atsakos to paturēt tikai pie sevis, bet vēlos dalīties ar jums. Tas viss ir pārāk liels. :)
Un kā reizes, man vienmēr pa rokai tādos brīžos ir mans Gruzijas albūmiņš :) Paldies vēlreiz manam mīļajam un bezgala jaukajam monstriņam vārdā Filips de Rūters :) Un visiem pārējiem maniem mīļajiem, kas palīdzēja tam tapt. Ik katra bilde un tai pavadošais teksts manī vieš smaidu līdz ausīm un "he he he" līdz pat mākoņiem. ;)) Un liek pēc jums visiem bezgala ilgoties.
Tā Valentīnas ballīte tik tiešām bija īpaši jautra, Rūtiņ! :))