...līdz pat mākoņiem.

Kaut kā dīvaini tas viss ir.. Bet jo ilgāk te dzīvoju, jo vairāk rodas sajūta, ka kļūstu par labāku cilvēku... Vairāk spēju novērtēt tos cilvēkus, kurus savā aklajā Latvijas dzīves skrējienā nespēju saredzēt. Vieglāk attiekties pret dzīvi. Un vairāk tai atvērties.
Vai nu tas ir ikviena prombūtnes pašsajūts, šejienes cilvēku mūžīgais smaids, atvērtība un sirsnība, vai arī tas viss ir kaut kas dziļāks. Vai arī viss kopā. Grūti spriest. Bet vienu gan jūtu, iekšās dzīvo neizsīkstošs pozitīvisms, neizsīkstoša labestība un neizsīkstoša mīlestība pret tiem, ko esmu atstājusi mājās, manā Latvijā un pret tiem, kas man ir apkārt šejienes ikdienas soļos... Tāpēc atsakos to paturēt tikai pie sevis, bet vēlos dalīties ar jums. Tas viss ir pārāk liels. :)
Un kā reizes, man vienmēr pa rokai tādos brīžos ir mans Gruzijas albūmiņš :) Paldies vēlreiz manam mīļajam un bezgala jaukajam monstriņam vārdā Filips de Rūters :) Un visiem pārējiem maniem mīļajiem, kas palīdzēja tam tapt. Ik katra bilde un tai pavadošais teksts manī vieš smaidu līdz ausīm un "he he he" līdz pat mākoņiem. ;)) Un liek pēc jums visiem bezgala ilgoties.
Tā Valentīnas ballīte tik tiešām bija īpaši jautra, Rūtiņ! :))

slinkums

Man ir uznācis šausmīgs slinkums kaut ko rakstīt dienasgrāmatā. Varbūt lietus to iespaido. Mums te smidzeklis ne pa jokam. Jau otro dienu. Brr. Tāda spēcīga melanholija uznākusi. Un it īpaši tad, kad saņemu no lv vēstis, ka kādam no tuvākajiem ļoti sāp, bet es nevaru būt klāt un samīļot, tad tādi mazi gruzīņu kiņdžali bezlimitā baksta manu sirdi. Un spilvens tiek boksēts!
Bet vispār, ja tā turpināsies ar tiem lietiem, tad būs problēmas ar vīnogu novākšanu un tās aizies bojā. Jo te tagad ir sākusies to lasīšanas sezona. Vīnogas ir gatavākas par gatavām, bet lietus var izdarīt normālu traģēdiju un visas vīnogas var sapūt. A kur tad tiks ņemts vīns? A vīna tad vairs nebūs! :) Bet jokus pie malas, tā kā te vispār šobrīd ir ļoti slikta ekonomiskā situācija, daudziem gruzīņiem tieši vīnogas ir galvenais iztikas veids.
*************************************************************************************
5dien biju aizdevusies ballēties pie latviešu meitenēm uz Tbilisi. Sākumā aizgājām uz tādu pagalam mīlīgu parku (kā Rīgā Vērmaņparks), tikai tur visapkārt dejojošas strūklakas. Mēs gan ilgi metām pa to cilpas, jo ik vienā alus dārzā, kas tur bija, sēdēja tikai tumšu acu vīriešu grupas. :) Man uznāca baiļu lēkme, būt atkal baltajai cielaviņai starp tumšajiem gruzīņu ērgļiem, bet nu beigās nācās saņemties, jo alu iedzert tad vajag.
Tad nu iekārtojāmies, atlaidāmies krēslos, strūklakas un vējš radījuma mitruma un vēsuma viļņus. Dzērām aliņu un laidām jokus. Līdz pienāk oficiante un uz galda noliek tējas tasītes lieluma šķīvīti ar čipšiem. "Tas no blakus galdiņa" un baksta ar pirkstu tajā virzienā. Un Veronika tikai nosaka: "Es tieši iedomājos, ka būtu labi kaut ko uzgrauzt!" :)) Vai nav mīļi! Latvijā kāds tev varbūt uzsauktu kokteili utt (un, protams, ar pēc tam tālāku mājienu un pat tad tev ir jābūt pavisam talantīgai, lai no latviešu svešpuikas kaut ko tādu sagaidītu, tūristi tādi vairāk ļāvīgi), bet gruzīņu puikas uzsauc čipšīšus un nemaz neskatās mūsu virzienā. Tas tāds kā jauks žests NEiezemietēm. :)
Tad kad saņemam rēķinu, es to kādu pusminūti ilgi gremoju smadzenēs un tad patīkamā pārsteigumā iebļaujos: "Bļin, 70 sant. par diviem!" Tā tad, Tbilisi parka alus dārzā Jūs varat nobaudīt pavisam gardu un LĒTU gruzīņu alu, tikai par 35sant. :)Pēc tam mēs gājām uz "dārgāku" vietu priekš gruzīņiem, bet priekš latviešiem tur atkal būtu ko iesaukties, jo vieta tad kāda -
"Irish pub", kur skan fantastiska dzīvā mūzika sākot no Gipsy King repertuāra līdz īstam rokenrolam un džejam :) Bet tā, ka paķer tevi uz 100% un jumts tiek rauts nost. Publika internacionāla, ir gan gruzīņi, gan ārzemnieki. Alus maksā priekš latviešiem smieklīgi lēti, tikai 1Ls uz o,5L. Kā atskan mūzika, tā visas ejas piepildās ar tancātājiem. Tā ka ir atrasta nežēlīgi jauka vietu, kur vedīšu jūs izplosīties. :)

Vakar man bija aklais randiņš ar "Loesje Georgia" cilvēku Levanu. Tad nu spriedām, diskutējām un spriedām un būtu jauki kaut ko šeit iekustināt. Jo Loesje darbība te ir zero līmenī un cilvēkus ir tik pat grūti iekustināt, kā tas ir pie mums lv. Bet atšķirība vien tāda, ka mēs tad esam tur vairāki, bet viņi te ir tikai divi, no kuriem viens nemaz neatrodas Gruzijā :) Pilnīgi siekala notecēja gar vaigu, iedomājoties, ka kādu dienu mana Rustavi varētu pamosties Loesje A4 balto posteru eksplozijā :)
Pirms mirkļa saņēmu zvanu no Lekso, ka viņš drīz ieradīsies ar dāvanu priekš manis. Man tās gruzīņu dāvanas jau sāk baidīt. Prātā lūdzos, lai tik man atkal neatnes vēl kādas 5cas ievārījuma burciņas. Jo vēl vakar ieprasījās, vai esmu ēdusi arbūzu zapti. :) Bet nē - saņēmu savu personīgo triktrakspēles (Backgammon - angl.versijā) komplektu. Spēlei bija kaut kāds tur vietējais nosaukums, neatminos vairs. Bet doma tāda, ka te visi viņu spēlē. Cik bieži nav nācies iet garām n-tajām pagalmā tupošām onkuļu grupām, kas to ir ielenkuši.
Tāda nu tā spēle izskatās.
Turklāt viņa ir daudzfunkcionāla, jo otrā pusē ir šahs :) turklāt var spēlēt arī knīpas, kas man ļooooti patīk :) Nu vot, tumšos vakaros, kad atkal nebūs elektrības, varēs kustināt smadzenes un plānot stratēģijas.
Iepazinos arī ar savu gruzīņu valodas skolotāju. Mācības man sāksies ar 1dienu. Bet jau tagad ar lepnumu varu teikt, ka esmu mazlietiņ izglītojusies, zinu dažus vārdus kā:
erti ludi - vienu alu
ara - nē
ho (čomiski) vai kī (pieklājīgi) - jā
Madlobt - paldies

Mongolija

Izdomāju, ka gribu braukt uz Mongoliju! Ko tur? Leģendas par Čingishanu atdzīvināt!
Nekontekstā: aizšaujiet uz šito - http://www.youtube.com/watch?v=9hHTRiZrwio
:)

Gastronomija

Šodiena kā reizes manī iedzina sen nebijušu vēlmi pēc kaut kā garda. Un, protams, ka es jau neesmu no plānā galdiņa tēsta. Uzgāju kārtīgus eklērus gruzīņu gaumē. :) Vienu apēdu pati, otru atdāvināju. Pēc tam man pateicībā tika atstiepts mājās taisīts īsts gruzīņu ievārījums. Pareizāk - 2 milzīgas ievārījuma burciņas - zemeņu un X ogu un 2 kompoti - plūmju un ērkšķogu. :)) Es biju gatava nogalināt! Un tas dēļ tā, ka es pirms tam nespēju izvēlēties kādu gribu. Teicu, ka man vienalga. Kā rezultātā es tiku pie saldmes teju trijām ziemām. Es tak nespēšu to visu apēst! Brauciet ātrāk ciemos, cepšu jums pankūkas. :)
Bet vispār tā citādāk šodien visu dienu pārvietojos guļot. Nevar pamosties. A ārā atkal nenormāla svelme. Mums te divas dienas elektrības problēmas, a vakar vispār uz 24h tā pazuda (kopā ar ūdeni). Tad nu pie manis ciemos sveču gaismā iepļēgurot alu ieradās Lekso. Aizpļēgurojām līdz kādiem 4:00 no rīta. Saņēmu divus ļoti aizkustinošus tostus - vienu par manu mammu, par to, ka viņa man ir tik superīga un par mūsu īpašo meitas-mātes saikni [Mamm, gruzīņi arī Tevi te jau ļoti mīl] :) un otrs tosts bija miglā tīts - par kādu brašu meiteni, kas ieradās Gruzijā pirms 12 dienām, kļuva par galveno Latvijas vēstnieku šeit un kuras raksturs un mentalitāte ir grūti atšķirama no kaukāziešu. Tad nu iedzersim, lai šai meitenei nekad nebūtu bail no svecēm un ūdens trūkuma, lai viņa braši turētos esot svešzemē, lai nezaudē savu smaidu un optimismu, viss pārējais tad jau nāks pats!
Man laikam bija pārāk daudz alus, jo es nevarēju vairs izturēt neziņu un sāku spiegt - kas ir šī meitene, kas viņa ir!!! :)) "Nu kas gan viņa varētu būt? Tu, protams!"

P.S. Te pienenes, ja kas, zied :)

laiks

Te laiks pazūd. Te laiks neeksistē. Šodien kādas 2 minūtes intensīvi domāju, lai saprastu, kas šodiena ir par dienu! Par datumu nemaz nerunājot!
Laiks izslīd starp pirkstiem.
Turpinās naudas klišeja - joprojām netieku tai klāt. Atkal apskraidījām visus bankomātus, nevienam Lienes Beķeres VISA karte nepatīk. Un tad pazuda pilsētā atkal elektrība (ūdens un elektrības pazušana uz vairākām h ir normāla lieta). Bet man uzradās smaids. :) JO - ja nav elektrības, bankomāti ir off line režīmā. Ko gruzīņi tādā situācijā dara? Apsargs no bankas laukā uz ielas stiepj lielu ģenerātoru, iešķepselē tā kontaktu klāt bankomātam, uzliek uz ģenerātora savu kāju un iekurbulē to, paraujot to aiz trosītes. :)) Iela piepildās ar trīcinošu motora rūkšanu un welcome - you are again online :)

Princese Zeltīte un gruzīņi

Ok. Sākšu šodienu ar laikam visaktuālāko jautājumu man, jo savādāk mani vēl ilgi neliksiet mierā. :)
Tā tad - šodien seksuālā audzināšana tūristes acīm, kas te ir nodzīvojusi vairāk ka vienu nedēļu. Un noteikti ne pusi nav sapratusi no tā, kas būtu jāsaprot. Tā ka piedodiet, ja vēlāk mainīšu savus vārdus.

1. Nē, Zuzīt, neesmu ne ar vienu gruzīnu vēl bučojusies. Tāpēc nezinu, vai viņi to dara tāpat kā eiropieši :D Un bērniņu arī neplānoju noraut (atbildot uz Madžas sms, kuru viņai noteikti priekšā diktēja Cukurs) :D
2. Neviens mani negrib izvarot un nevelk ar varu krūmos. Arī es nevienu negribu izvarot un ievilkt krūmos :)) Viņi nav sātanisti un maniaki. Pavisam civilizēti cilvēki. Lai arī kindžalu (nažu) virpināšana rokās, ejot pa ielu, vai arī netīrumu tīrīšana aiz nagiem ar to asmeni ir ierasta lieta redzēt šur tur. Turklāt - tos vari nopirkt vai uz katra stūra. Tā viena no viņu kultūras bagātības daļām.
3. Gruzīņu vīrieši ļoti, ĻOTI ciena sievieti. Un nav tā ka ar skatienu taisās apēst (kā tas ir, piemēram, Itālijā, kur bella bella tiek dzirdēta uz ik soļa). Bet ja arī viņi blenž, nevajag pašai visu laiku blenzt pretī. Tad nepatikšanu nebūs :)
4. Viņiem ir svarīgi, lai sieviete labi justos - vienmēr samaksā par rēķinu un piebaro līdz ūkai :D (tāpēc, pirms piekrīti doties uz kafūzi, domā vai gribi bolinga bumbu noraut kuņģī).
5. Ir īsti kavalieri - atver durvis, vienmēr uzprasa kā jūties utt. Vienreiz man pat piedāvāja paņemt no manis fotoaparātu, ja nu man paliek par grūtu pašai visu laiku fotogrāfēt (un es ar toreiz kā blondīne neiebraucu - pārprasīju, vai viņš vēlas mani noforogrāfēt, proti, lai arī es pati tieku iekš fona. Atbildi uz to saņēmu: "Nē, nē - es varu pafotagrāfēt tavā vietā, ja Tev paliek par grūtu!" UN ES NEMAZ TIK DAUDZ NEFOTOGRĀFĒJU. Arī man tas kā mājiens bija ienācis galvā) :D Vai arī vēl cits gadījums - atved mani no ballītes un man kāpņu telpa tumša. Saku, ka nekas, viss būs kārtība. No tumsas nebaidos :) Bet vai tad gruzīns ies klausīties, fiksi velk laukā savu mobīlo telefonu un tak spīdina to (lai arī jēgas tad nekādas) un tak pavada līdz pašām durvīm, lai tik man kaut kas nenotiktu. :)) Un JĀ, tas viss bez kaut kādiem slēptiem nolūkiem :P Priekš viņiem tas ir pašsaprotami.
6. Tosti parasti pārsvarā ir ap sievietēm - cik ļoti viņas mīl, cik jauki, ka ir sievietes, jo tās rada bērnus, kas turpina dzimtas un gruzīņus šajā pasaulē :) Turklāt, ja viņi dzied, tad dziesmas arī pārsvarā ir par mīlestību. Jo mīlestība ir kaut kas skaists, kaut kas pāri visam, kas dod stimulu dzīvot, kas dzīvi padara gaišu un kas parasti nāk vienreiz mūžā tā pa īstam un kārtīgi (nu vismaz tā domā vairums gruzīņu vīriešu, ko man šobrīd nācies satikt). Bet tas laikam nenozīmē, ka viņas arī nedrīkt tik krāptas. :) Bet laulības institūcija tajā pašā laikā ir kaut kas svēts priekš viņiem. Un ja arī sieva tiek krāpta, tad viņu gudrība slēpjas tajā, ka viņa to zin, bet nekad neparādīs, ka zin. Es savam vecim noteikti būtu degunu salauzusi un visus bērnus, pekeles savākusi. Bet redz - gruzīņu sieviete, pirmkārt, domā tikai par saviem bērniem, kā tie jutīsies, vai tiem netrūks naudas, vai būs labi paēduši, vai emocionāli nebūs traumēti un tikai pēc tam padomās par sevi. Viņas nezin tāda vārda kā egoisms. Turklāt tas tparāda, ka pārsvarā gruzīņu ģimenē galvenais pelnītājs ir vīrietis.
Bildē: dvīņi Lekso (ar ģitāru) un Dato dzied kārtējo saldsērīgo dziesmu par mīlestību. Dvēseli rauj laukā :)
7. Nezinu vai varu jau piekrist tam, ko pirms ierašanās teica armēņu draugs Vahagn, ka 70% kaukāzas vīrieši sievieti uzskata par veļas mašīnu. Nu vismaz no manis sastaptajiem gruzīņiem esmu saņēmusi pavisam citu uzskatu - viņiem patīk, ka sievietei ir savs ES, ka viņa zin, ko grib, ka viņa veido karjeru un mācās. Un ja arī izvēlas būt mājās un audzināt bērnus un rūpēties par saimniecību, tas tas nenozīmē, ka vīrietis sievieti uzreiz sāks cienīt mazāk. Priekštats par jauniešiem, kas tikai brūtējas vai nebrūtējas, bet fakts, ka viņiem nav vēl ģimenes - viņi visu laiku tostos piemin tos jauniešus, kas jau ir paspējuši aprecēties un kuriem ir jau bērni. Viņi nekad neaizmirst tostos to pieminēt. Jo tie, kas ir tikai ceļā, lai tiktu pie tā - precētie viņiem ir bez maz vai kā cieņas un apbrīnas objekti, jo viņiem izdevies sasniegt to, ko citi pat varbūt vēl nav sākuši pat ieplānot.
Bet esmu pa ausu galam dzirdējusi, ka ārpus pilsetām gruzīņi ir vairāk konservatīvāki un mežonīgāki. Patreizējā mana pieredze šeit ir būšana starp demokrātiju, vienlīdzību mīlošiem cilvēkiem, kas neliek man kā blondai eiropietei justies kā ekspozīcijas izbāzenim kādā sensācijas galerijā. Tas priecē. Jo ja es būtu visu laiku uzmācīgas uzmanības centrā, tad es sajuktu prātā.
Turklāt tas viss ir ar manis - sievietes - ausīm un acīm uztvertais. Un tas, ka vīrieši vīriešu kompānijā runā pavisam citu, ir sen zināms fakts. Divas planētas. :) A vai tā ir arī šeit, grūti spriest. Tas "čaļš ar čali" noslēpumā paliks. Bet pieņemu arī ka visa būtība tik pat labi var slēpties tajā, ka es esmu CIEMIŅŠ. Un ciemiņš priekš gruzīņa ir svēta lieta.
===================================================================
Kas vēl labs noticies? Hmm. Āā, nu ja esam sākuši runāt par tiem tostiem, tad jāpastāsta par notikumiem nedēļas nogalē. Lekso mani neaizveda uz disko kā bija solījis. Nu te tā viss notiek. Viņi visu lēnu dara un plāno tāpat. Vakarā plāni pēkšņi mainījās. :) Bet nu disko vietā saņēmu kaut ko daudz labāku - pabiju īstenā gruzīņu tradicionālajā sašļiku pārtijā. Tika svinēts interešu centra tīrīšanas darbu pabeigšana. 4 meitenes (mani ieskaitot) un kādi 20 puiši. Vistas gaļas šašļika duršana uz iesmiem, pēc tam cepšana. Visi smejas, džikā apkārt, jau tiek uzrauta kāda dziesma 4rās balsīs. Tad, kad tiek paziņots, ka šašļiks ir kārtībā - sākas haoss. Viens fiksi ness krēslus, cits kārto šķīvīšus un dakšiņas. Uz galda tiek sakrāmētas lielas bļodas ar saplujnītu baltmaizi, tradicionālie salāti - gurķi, tomāti un sīpoli. Un tad nāk sašļiks. Parādās mājas pašbrūvētais vīns 5l plastmasas pudelēs. Visi apsēžas apkārt galdam cieši līdzās un pasākums ir atklāts. Tiek izraudzīts tostu līderis, kas ir atbildīgs par to, lai visu vakaru neapsīktu tosti. Šai profesijai izvirza parasti vislabāko runtāju. Parasti pasākumu atklāt ar tostu par mieru pasaulē, Gruzijā un ik viena mājā. Un beidz ar pateicību tiem, kas ir kopā sanākuši un kas dalās it visā, kas ir uz šī galda. Kad tiek runāts par sievietēm, tad vīrieši parasti pieceļas kājās un sievietes paliek sēžot. Tosti tika sākumā tulkoti krieviski, pēc tam jau tikai krieviski teikti, lai es saprastu.
Bildē: Tostu meistars (tas, kas piecēlies kājās)
Tad kad sašļiks noēsts, kāds trešais tosts noskanējis, sāk tik rautas vaļā dziesmas. Bāc, es vnk gribēju atdod galus - viņi dzied fantastiski!!! Vari klausīties un klausīties un nekad līdz galam neatklausīties. Un ja vēl tiek izvilkta laukā ģitāriņa, tad vispār ekstāze. :)
Pēc kāda laika pagalmā verandai tuvāk tiek piedzīta mašīna, kuras bagažņiekā ir iebūvēta liela tumba (nu gluži kā no "please, MTV, pimp my ride!" ), kurā palaiž tradicionālo folkmūziku. Tā tad skaidrs - tūlīt sāksies taņči. No galda ceļas puisis, kuru visi sauc par profesionālu dejotāju, viņam piebiedrojas viena meitene un paraugdemonstrējumi sākas.
Špagatu meistari, rokas, kājas pa gaisu :D Traka tauta. :) Pēc tam jau piebiedrojas arī citi čaļi, lai glābtu to nabadziņu. Jo vīrieši dejo nenormāli aktīvi, jau pēc 1min tu noplīsti un vajag ievilkt elpu. :)
Tad vienā mirklī es pamanīju, ka esmu palikusi viena meitene visā vīriešu barā. Tad jau latviešu ciemiņš bija nonācis pārējo un tostu meistara uzmanības centrā, un viņiem vienā mirklī tik ļoti iepatikās teikt tostus par manu brāli (es tā izteicos ļoti emocionāli, cik ļoti es viņu mīlu un cik labi, ka man ir brālis utt) , ka pēc tam par viņu tie neapsīka vismaz divas stundas. :) Ik pa mirklim kāds ierunājās - lai viņam veselība, lai viņam veicas Anglijā, lai ir darbs un mīlestība, lai visiem būtu tāda svētība kā brālis un māsa utt. Tiešām aizkustināja. Pēc tam jau man vienā brīdī no pretējās galda puses bija iedota iesauka Lienočka un es sapratu, ka jātinas prom :D Dato apmācīja, ka ikvienam, kas dodās prom pirms pārējiem, ir jāsaka atvadu tosts. Tad nu mīļie - pirmo tostu Gruzijā izteicu garā pateicībā, solījumos, ka gada laikā iemācīšos gruzīniski runāt, pateicos par veltītajiem tostiem manam brālim un ka vedīšu ciemos pie viņiem savus draugus un vecākus. Uz ko izplenījos aplausus. :)) Tā ka tagad pamēģiniet neatbraukt!

P.S. ĢIRT, GRUZĪŅI TEVI MĪL! :))

Jums

Everything I do - oooww - I do it for you

Vakar pabiju uz Bryan Adams koncertu Tbilisī. BEZ MAKSAS! :) Labestības koncerts pusotras stundas garumā pašā centrā. Gruziju mieram. Ek, tie PRšķiki it visur. :) Gruzijas karogi plīvo virs publikas plašiem vēzieniem (tos čupām deva cilvēkiem). Pasākumu apsargāja vismaz ducis policistu un tik pat ducis armijnieku.Pati publika ekstāzē auro līdzi visiem vecajiem labajiem Bryan gabaliem. Arī mēs, protams! :) Nekur viņi diži to koncertu pirms tam neraklamēja. Mani letiņi Tbilisi bija caur kaut ko uzzinājuši ap pusdienslaiku tikai. Savus Rustaviešus kompānijā līdzi nevarēju savākt, jo viņi bija par slinku, lai tik pēkšņām idejām pakļautos, nogurums un tā (pilnīgi gribējās spiegt - vecīši, jums bieži gadās, ka tādi koncerti pa brīvu, vai??) A Lekso vajadzēja vienu atskaiti pabeigt, jo bija dead lines. Viņam es piedodu. Tad nu es žik žik - maršutkā iekšā un prom ballēt.
Bildē visa latviešu banda. Priekšā: es, Veronika. Otrajā rindā no labās: Oskars, Agate, Inga.Babuškas, onkuļi it kā pa taisno no servisa iznākuši :), tēvi ar bērniem uz pleciem, jaunieši, kas viens otram kāpj ar kājām uz pleciem un veido īstenas gruzīņu tradicionālo deju paraugus. Visu laiku jaunieši vazājas apkārt un spiežas pūlī šurp un turp, nezinot ko meklē. Pūļa malā un pa vidu tirgus tantes un onkuļi tirgo sēmuškas, limononādes un cepumus lielos tačku ratos :) Un karogi tik plīv un cilvēki laimīgi no sirds. :)Tagad gaidam, kurš dziedātājs būs nākamais. ;)
Pēc tam mūsu ceļi veda uz veikalu, lai nopirktu aliņu un tad uz internacionālu bāru ar nosaukumu TRAFFIC. To drīzumā tikai vērs vaļā pēc mazas rekonstrukcijas, bet naktsdzīve tāpēc jau tur neapstājas. :) Īpašnieki, kā es sapratu, ir divi amērikāņi Marks un Maikls. Un tad nu viņi tur šeptējas un kopā ar personālu ir labos draugos ar Ingu un Oskaru. Bārs tik šausmīgi rada sajūtu, ka esmu mūsmāju DEPO iegājusi, ka momentāli jūtos kā mājās. Nākamnedēļ 5dien viņiem tur būs filmu vakars. Rādīs Mamma Mia, būs dzērieni un pat oficiants, kas staigās ar paplātīti vislaik apkārt. :)Lekso šodien apsolījās vest uz disko kopā ar vēl dažiem skautiem. Lai var kaulus izkratīt un palēnām apgūt Tbilisi naktsdzīves piedāvājuma klāstu. Tad redzēs, kā vakars iegrozīsies.
Un vispār, braucot maršutkā atpakaļ uz mājām, piedzīvoju īstenu protesta akciju. Jaunajā Rustavi vienu ceļu bija nobloķējusi dzīvā ķēde ar babuškām un maziem bērniem. Un nevienu mašīnu nelaida garām. Visi gruzīņu šoferīši tik smaidīja un deva gāzi tālāk un pa ietvēm, zālājiem atbrauca ķēdi, līdz tantiņas, bērnus raujot līdzi, aiztraucās rokās sadevušās arī stāvēt uz tām un tiem. :) Nu neko. Šoferi tik turpina smaidīt un pīpinoties brauc atpakaļ gaitā un meta pa ielām līkumus, lai apbrauktu revolucionārus. :) Tā arī netiku skaidrībā kas tur notika, bet bija jautri. Tādu jauku haosu viņi sastrādāja. :)

Bet nu jā, šo ierakstu rakstot piededzināju rīsus. Viss dzīvoklis smird.

Nodarbinātība

Šodiena iesākās ar lielu mītingu, kur ar abiem brāļiem izrunājām, ko es varu dot, ko viņi var dot. Un iedeva pirmos uzdevumus, ko es pagaidām savā home ofisā varu veikt (skautu māja vēl tiek špaktelēta). Izteicu šādas un tāda idejas, bet viņi visvairāk aplauka tieši par POPIELU (lai izskaidrotu, kas tas ir, izmantoju talantīgās Šēras uzstāšanos 2008 Popista nosaukuma izcīņā). :) Beigās projektiņš jau aizvilka diez gan nopietnā gultnē - rīkot to Rustavi parkā priekš bēgļiem un pašiem iedzīvotājiem . Ar žūriju, ar skatītājiem (vecākiem, draugiem, utt). Jo viņi nekad kaut ko tādu nav rīkojuši. Pat pamatskolās. Viņi vispār pirmo reizi par šito dzird. Būtu jauki, ja izdotos un šitas paliktu par tādu kā paliekošu tradīciju. Kad var cilvēki (ne tikai jaunieši) pulcēties kopā un jauki, jautri pavadīt laiku, pārvarēt savu kautrību, veicināt sevī vēlmi būt pirmajam un tāpēc ļoti censties gatavoties pie priekšnesuma, apliecināt citiem savus talantus un tos atraisīt vēl vairāk. Nu man jau patīk :) Un es ļoti ceru, ka izdosies. Pat ja ne tik plašos apvāršos, protams. Jo ne jau tie apvārši ir tie svarīgākie. Vismaz priekš manis svarīgākā vienmēr ir ideja un doma, ka vismaz kāds kopā ar mani tai seko un uzķer. Jo tad man ir patiesi liels prieks par padarīto. :)
Bet vispār tāda laime, ka beidzot ir kur savas smadzenes nodarbināt. Ar tādu azartu ķēros Ārlietu ministrijas projektu apgūšanai un tulkošanas darbiem, ka laiks pagāja nemanot.
Tagad ārā zibeņo. Mans pirmais negaiss Gruzijā. Tā kā mans balkons atrodas iekšpagalmā, tik redzu debesu mirgošanu un dzirdu ducienus, vientuļa suņa rejas un kāda pagalmā pārbiedēta bērna raudas. Un liekas, ka zibens ieskries mājā iekšā, pieklājīgi palūrot starp balkona aizskariem. :) Kaut kā ar visu šito uznāca tāda asa smeldze pēc mājām. Tieši nedēļa ir apritējusi, kopš esmu šeit. Pietrūkstat man jūsu. Ļoti. Gribētos šitajā visā ar jums dalīties. Bet ja ne savādāk, tad būt mājās un mammai izdīgt vafeles ar putukrējumu, pakasīties ar Kārumu, pavakarēt Mārupē pie Zuzītes un Cukura, nomazgāt kājas Madžas lauku mājas dīķī un redzēt kā viņa tēlo uzmestu lūpu (tas ir tik sasodīti mīļi) vai arī abām ieģērbties manas mammas superīgajos flaneļa nakskreklos līdz zemei, dzirdēt kā Elīna saka "mazais", ar Harīti kopā iedzert aliņu, ar Rū palaist kādus Terensa un Filipa cienīgus trikus, ar Aļonku palaist kādu krūzisku joku :) pabarot savu kaķi, kas vienmēr ir badā un seko, kur vien lai es neietu, iebužināties Lauriņas čirkās un apķert Enni un stibīt viņu kaut kur prom.
Un es negribu lai visi domā, ka man iet ideāli. Nav tāda vārda kā ideāls. :) Turklāt gribu atgādināt, ka nav nemaz viegli aizdoties uz svešu valsti, kur tur esi viens (savā būtībā), jo vēl jo vairāk tāpēc, ka es nebūt neesmu no tiem vientuļnieku tipiem, bet tai pat laikā neesmu tik atvērta ikvienam. Te katram ir savi darbi, savs ikdienas solis. Turklāt man vislaik klāt nāk tā latviešu vainas apziņa, ka ar mani auklējas, ar mani kopā vajag būt dēļ darba, vai dēļ kaut kāda pienākuma. Un cik ilgi uzvedīsies visi it kā ir mūžīgās brīvdienas. A es gribu, lai ar mani vēlas tieši tikai un vienīgi draudzēties. Tā pa īstam un tīram. Cilvēki noteikti vairāk laika grib pavadīt ar savu ģimeni, draudzenēm, draugiem. Un tā sajūta, ka viņi nemāk to vienkārši pateikt acīs, ka ir noguruši, ka jādodas kaut kur prom utt., jo negrib mani sarūgtināt. Jo viņiem tak ir jābūt pilnīgi citādākiem mentalitātes ziņā. nu nevar tak būt, ka viņi visu laiku smaida un atvēruši rokas apskāvienā. Latviešu aizdomīgums te pat vien paliek. Sviests, ne? :) Šodien to Lekso pateicu un viņš sāka smieties un mani sabikstīja. Mjā, vēl tāls ceļš ejams. :) Zinu, ka sākums būs pats grūtākais. Kamēr tā kārtīgi ieintegrēšos. Ir pagājusi tikai nedēļa, bet priekšā vēl 11 mēneši un 3 nedēļas. :)
Esmu nolēmusi rīt iemest ziņu couchsurfing, lai sarunātu pāris randiņus ar citiem iezemiešiem un tādiem pašiem kā es - pasaules lāpītājiem.
Un kā reizes ārā sāka gāzt kā no spaiņiem. Te līst dīvaināk. Hmm. Bet galvenais - beidzot būs viss svaigs un veldze ādai. :)

Tbilisi

Ņemot vērā to, ka Gruzijā neviens nesteidzas :) tad nu uz divām dienām devos uz netālu esošo Tbilisi ciemos pie Veronikas un Agates. Un lai iepazītos ar vēl tur esošiem letiņiem - Oskaru un Ingu. Oskars vispār tāds kā varonis, jo viņš bija viens no tiem drosmīgajiem, kas palika Gruzijā kara laikā un šturmēja Latvijas pilsoņus atpakaļ uz mājām.
Pirms tam kādas 2h vienos sviedros kopā ar Lekso un Šota izskraidījām visas Rustavi bankas, lai uzzinātu sekojošo -
1. nekur nevar izņemt skaidru naudu, jo tur neatpazīst manu multivalūtas VISA karti, ko speciāli uztaisīju Gruzijai un par kuru rekomendācijas deva paši Hansabankas darbinieki;
2. Skaidrā naudā var izņemt tikai vienā vietā un arī tikai pa 500 dollāriem, komisiju maksājot kādu 6euro apmērā par katru reizi. Bet man jāņem laukā ap 2000euro (~2800 dollāri), jo manā kontā arī glabājas uzņemšanas nauda, kas ietver īri, valodas apmācības utt. Tad nu ar puišiem grudri izdomājām,ka ņemot laukā tikai pa 500 dollāriem iztērēsim komisijā vairāk, nekā veicot no mana lv konta pārskaitījumu uz Lekso kontu. Tad man pārskaitījums izmaksās tikai 22 euro. Un visi laimīgi. Rīt šito lietu kārtosim. Un vēl parunāšos, ko Sarma (mana EVS koordinatore) par to domā. Jo man tā projekta nauda tiks šī te gada laikā 3 daļās skaitīta.
Pēc tam džeki mani iesēdinājā maršutkā (līdz Tbilisi 30min ko braukt, maksā 30sant.) un nodeva visas instrukcijas, lai es tiktu līdz Tbilisi sveika un vesela un neapmaldītos. Tika iesaistīts arī šoferis, kuram uzdevums mani izsēdināt pie kaut kādiem tur tenisu kortiem :) Trakākais jau tas, ka visas norādes ir viņu alfabēta rakstībā, kas man neko vairāk kā čeburus neizsaka. Bet nu jā, viss notika veiksmīgi. Ja zini krievu valodu, Gruzijā nepazudīsi. Viņi gan tagad tādi skeptiski dzirdot krievu valodu (nu faktiski, gruzīņu konservatīvākā daļa), BET SĀKAM RUNĀT AR SAVU AKCENTU (nu mans jau īpaši skaists tas), tad drīz vien izdzirdam jautājumu - no kuras valsts tu esi? Kad pasaka, ka no Latvijas. Tad - ojā, latviešus mēs mīlam. Un tad sāk stāstīt kur tik padomju laikā armijā nav izdienējuši - Alūksnē bijis utt. Viena tante dzīvojusies 86gadā pa hoteli "Latvija" utt. :) Sieviešu toletēs iepazīšanās ar normāla lieta, tagad es zinu tādu tanti Iru, kura aicināja nākt atkal. Šausmīgi atvērti un komunikabli cilvēki.
Tbilisi pa šīm te dienām lēnām ieorientējos. Viņu vecpilsēta ir vnk fantastiska. Mazas šauras ieliņas, kuras ir noklātas ar āra kafējnīcām, gājējiem atstājot tikai labi ja 1m plašu ceļu. Kafējnīcas saspiedušās savās starpās viena aiz otras un katra savā īpašajā stilā. Sākot ar apzeltītām galda un krēsla kājām baroka stilā, līdz futūtismam un padomju savienības elpai ar sirpi uz ieejas.
Bildē - standarta vecpilsētas plašāka rakstura iela ar veciem koka balkoniņiem, kurus sedz vīnogulāju nasta.
Pabijām vissuperīgākajā panarāmas skatu punktā - uz Narikala cietokšņa drupām, kur paveras visa Tbilisi pie kājām. Tur tā čilojot jau jaukā pievakarē mums virsū uzskrēja latviešu puišu grupa, kas nedēļu bija dzīvojušies pa vīna reģioniem, pabijuši Gori, piedzērušies pirmajā vakarā līdz baltām pelītēm un tagad uzmet skatu galvaspilsētai, iešot vēl iedzert un tad naktī uz Latviju. Novēlējām nenokavēt reisu, viņi novēlēja mums veiksmīgi salāpīt pasauli. :)Te es jūs vedīšu nakts piknikā. Sēdēsim uz cietokšņa, dzersim vīnu, ēdīsim lavašu un visa pilsēta mums pie kājām :)Es jūs noteikti vedīšu arī uz ZOO. :) Ieeja maksā vien 30 sant., bet toties saldējums latvijas cenās, par katru ieeju kaut kādā ēkā (čūsku māja, akvārijs utt), tik maksā vēl pa 30 sant. :) BET toties cik viņiem tur ir rēcīgs briedis. Kas visu laiku gaudoja, jo čalim laikam draudzeni vajag, bet šamējam vienam sētā garlaicīgi. Viņa klātbūtni varēja just no visiem ZOO galiem. Un un vecās labās padomju atrakcijas bērniem, sākot ar mašīnītēm, ar kurām buksējies visās iespējamajās sienās un saskrienies ar citiem šoferiem, visāti karuseļi, kuros man toč būtu bail kāp iekšā, jo izskatās vairāk kā šaubīgi. Nu šitās krūzītes vēl ziediņi :)Bet nevienu eiropieša raizes neuztrauc, Zoo pilns ar ģimenēm un saldiem pārišiem. Turklāt tas atrodas tādā kā mazā ieplakā un uzreiz aiz tā sienām ir daudzdzīvokļu mājas. Var mest zebrām un strausiem uz galvas zeķes no veļas striķa :)
Bet nu jā, zvēru dārzs ir jauks. Taču Latvijā tas ir daudzas reizes lielāks un sortiments ar plašāks :) Izbrīnija, ka neredzēju lauvas un žirafes. Nu par to, ka viņiem pingvīnu vai leduslāču nav un tā vietā viņiem ir šitas:
tas mani gan tiesa - ne cik neizbrīnija :) Šodien atkal ap 30 grādiem :P
Un tad vēl saldajam ēdienam dažas pasaulē pazīstamākās brendu sejas :
Un McDonald's - bet bildes nebūs. Man tā neizdevās :)
Tas arī šoreiz viss, manu mazo un mīļo lasītāj. Guli saldi :)

es esmu dzīva :)

Es ļoti atvainojos, Harīt, ka nesanāca neko ierakstīt. Nebija laika meklēt neta iespējas un beigās tās man tika iemestas klēpī :) Uzķēru Jacekā 3 bezvada interneta biedrus, un kā reizes vienu jūzeru Giorgi, kuru, protams, mani gruzīni pazīst. Tā nu šokavar tiku ar ar savu kaimiņu pagalmā iepazīstināta un tā nu mans Jaceks tagad varēs vālēt uz nebēdu.
Tā :) Ar ko lai sāk. Vispār jau šobrīd tāds bezspēks visu šo dienu notikumus sagremot vienā ierakstā. Tāpēc es tā centīšos short cut variantā jums to visu jauki atstāstīt ar kādu bildi desertam ;)
Atvadas... Ek. Paldies Jums mīļie, kas atbrauca uz lidostu. Visi mani paši paši līdz sirds dziļumiem tuvākie... Tas man tiešām ļoti daudz nozīmēja. Ar dziesmām uz krūts, ar apskāvieniem un manu pēdējo vienīgo tostu, kuru es apsolos vairs nekad neslavināt, jo kā Šuriks gada garumā veikšu zinātniskos pierakstus par tostu kultūru Gruzijas zemē. Lai pēc tam atbraucot mājās, jums zīmētos uz vella paraušanu ;)Lidmašīnā mani neviens neaprecēja, toties, kad veicu pirmo (no 4 reizēm) toletes apgaitu (uzreiz pēc pacelšanās..man vājais pūslis, jūs jau zinat), atgriežoties man blakus krēslā jau sēdēja jauks gruzīnu puika un tikai plaši smaidīja. :) Tā nu ļājos viņu atvērtībai un ceļš līdz Tbilisi pagāja nemanot. Atradām jau kopējas paziņas, parādīju viņam arī savu superīgo albūmiņu (pie krūšu bildes gan lapu ļoti satraukusies ātri pārsķīru, uz to Dato tik fiksi iečičināja, ka viņam tā bilde vislabāk patīkot, lai šķirot atpakaļ un parādot kārtīgāk. protams kā kārtīga meitene neļāvos pierunāties. Tagad esmu tai bildei iepriekšējā lapā izdarījusi atzīmi, lai zin, uz ko drīz uzšķiršu, līdz ar to arī izvēles iespējas- rādīt vai nē :P) :)) Bet nu jā, kā izrādās puikam tikai 17.gadu, kaut dotu stabili 25. Un tā kautrīgi apvaicājās vai esmu precēta vai vismaz aizņemta. :)) Pēc tam mana soma tika stibīta, čemodāns vilkts, durvis pa priekšu atvērtas, ka tik man mazākais matiņš neizkristu un mazākā piepūle nebūtu jāizdara. Kavalierisms :) Un nekāda manis sabaidītā uzmācība. Viss tik tīrs un nevainīgs ;)
Tbilisi nolaišanās sajūtas - uztraukuma nekāda. It kā es būtu devusies kārtējā palidojumā, piemēram, pie brāļuka ciemos. Tad mani savāca Lekso (mans direktors, mana aukle, mans draugs un labā roka).
Dzīvoju tā tad es Rustavi pilsētā (trešā lielākā GE). Kādas 20min no Tbilisi. Iedalās jaunajā (depresības Brežņeva laikā celtas bloku daudzīvokļu mājas) un vecajā Rustavi, kur dzīvoju es un kur mājas ir smukas, krāsainas, lielas, un celtas pateicoties vācu vergiem. Tāda smaga vēstures elpa. Uz katra soļa padomju sekas. Kultūras šoka man nav nekāda. Var redzēt, ka esmu dikti gatavojusies gan emocionāli, gan informācijas ziņā. :) Dzīvoju pašā centrā vecajā Rustavi, blakus parlamentam. Faktiski uz tās ielas dzīvo visi manas organizācijas biedri - skauti. :) Tā ka izej laukā un tik visu laiku Karmadzjobe (sveiki) . :)
Izgulējos pirmajā naktī šausmīgi labi. Man ir īstena bērniņaina gulta - zīda pārvalks sirsniņām klāts it kā te jaunlātiem būtu jāmīt. Bet no otras puses, bērniņu pavēlniecei tak citādāku pēli nemaz gādāt nedrīkst. :) Balkoniņš ar dikti smuks :) No rīta veicu mitekļa iefočēšanu, lai jūs redzat kur es mītu. Toletē nav tikai caurums grīdā :P viss smuks, kārtīgs un plašs. Tikai pa kādam draudziņam prusaciņam, pa vienam gabalam sanāk satikt virtuvē, tad nu sveiciena vietā mazo brāli gruzīnu bik izvalsēju ar kāju cieši jo cieši :)
Tad sākas gruzīņu viesmīlīgā puse barošanas ziņā. Nedod dievs pašai uzstāt ka maksāšu. Šitās dienas esmu barota līdz ūkai. Galds nokrāmēts. Riju oglīti, lai kaut cik kaut ko dabūtu ārā (jeij Filip, šitas mūsu lauciņš) ;)) Ēdiens nenormāli garšīgs, sākot ar harčapuri (kaut kas lavašam līdzīgs pildīts ar sieru), hinhali (pelmeņi dūres lielumā). Bildē latvju beibe Veronika un Lekso.Tātad satiktu arī savas latviešu beibes (Veronika un Agate), kas ir organizācijā "IMKA Tbilsi" un dzīvojas man kaimiņos galvaspilsētas pašā centrā. Tad nu nedēļas nogali ar manējo puišu viesmīlību pavadījām viskautkur džigājot apkārt (pa Tbilisi braukt ar 160km/h ir pavisam normāli, es piemēram aiztaisīju acis ciet un apķēros blakus esošai Agatei ap kaklu, klusi skaitot tēvreizes, pat Lekso tikmēr ar sēžot aizmugurē (ja kas mēs sēdējām 4 cilvēki aizmugurē kaut kādam tur importa vāģim, un tas skaitās vēl maz) un smejas - he is so creizzzzziiii) un dzerot vīnārus un klausoties tostus. Ak, kā es mīlu viņu dabu, kalnus, ēdienu un cilvēkus.
Gruzijā Jūs sastapsiet teju visas klimata joslas. Mana pilsēta ir ietrāpījusies uz tuksnešainās zonas vidu. Ziemas siltas, līdz -2 grādiem. Vasaras beigās zāle pilnībā izdegusi, jo lietus līst pavisam reti. Slinkums ko vairāk rakstīt, te palasiet sīkāk - http://en.wikipedia.org/wiki/Rustavi.
Tā izskatās jaunā Rustavi no kalna gala. Lielākā Gruzīņu baznīca. Viņi apgalvo, ka tā ir arī lielākā Eiropā. Nestrīdēšos, jo nezinu. Bet tas ir kaut kas unikāls. Atrodas Tbilisi. Zem augšzemes baznīcas atrodas vēl divas baznīcas pazemē. Tā teikt iespaidīgi. Mazi mūku klosteri kalnu galos. Kur ķert romantiku, iedvesmu un mieru.7dien bijā devušies uz netālu esošo David Gareja klosteri, kura izcelsme tiek traktēta ar 6gs. Mūku dzīvojamās telpas ir izcirstas klintīs. Tur vēl joprojām uzturās ap 40 mūku. Turklāt šim te unikumam ir otra funkcija - klosteris un tā klints krēda tai pat laikā kalpo kā Gruzijas un Azarbaidžānas robeža. Lai tur nokļūtu, kādu 1h kratījāmies pa pilnīgiem bezceļiem ar Lekso opel-džipu :)) bamperi norāvām, bet gruzīņi tādos brīžos tik pajoko un smaida. Tikām beidzot pie David Garejas, tad nu mēs tajās klostera klintīs rāpāmies, mēli izkāruši, redzēju vienu odzi un, protams, brēcu un lēkāju kā kumeļš. Bet tādu skatu dēļ tas viss bija tā vērts.. It īpaši tuksnešains skats uz Azaku zemēm.. Tur pazūd laiks un iestājas bezgalīga mūžība. Un dzimst lieli kāju muskuļi. :)Un vai jūs zinājāt, cik tas ir fantastiski, kad tu zem koka un koka zaros lasi jau gatavas mandeles? ;) Letiņiem uz reiz pilnas somas :)Šodien sākās tā teikt visas manas ap darbu saistītās aktivitātes. Tā kā veras vaļā Gaidu un skautu māja un interešu centrs, tad notika valdes ievēlēšana. Jo tur viss tagad sagriežas ar kājām gaisā. Ieradās kādi 20 aktīvie biedri. Visi mani bučo uz vaiga un sasveicinās. Tikšanās un vēlēšanas notika gruzīniski, jo tā lieta viņiem jau sen bija jāizdara. Man tur maz sakara. Mana loma galvenais ar visiem sapazīties. Bet nu jā. Man nevajadzēja valodas zināšanas, lai visu notiekošo saprastu. :) Nu tur tik gāja vaļā. Protams, viss sākās ar stundu kavēšanos :) bet tad līdz 00:00. Tur tik bija gruzīņu temparamenta visas iespējamās puses :) Sākumā katrs izsaka viedokli kā valdei vajadzētu izskatīties, tad sākas klaigāšana, tad visi skaļi smejas, tad atkal kāds lec no krēsla augšā un dusmīgi oponē :) Piemēram, joks - par direktoru gribēja kļūt divi. Viens no kandidātiem teica, lai balso par viņu, jo viņš rīkos ballītes. Otrs uz to atbildēja, ka tad ieliks otru cietumā :)) Viens jauks puisis vārdā Uča, kas tika ievēlēts par finanšu sektora bosu, tikmēr izvilka no biksēm jostu un apsēja sev ap galvu, jo viņam sākusi tā pārāk sāpēt. Es esmu viņu iesaukusi par Puškinu. Viņš man apsolījās sagādāt ņivu ar tonētiem stikliem, ar mersadesa zīmi priekšā, ar disko bumbu un lielām mūzikas tumbām, melnas ādas salonu un pēc tam es laidīšu ar to uz mēnesi. :)
Ai, man tie gruzīni patīk :)

Vairs tikai viena diena līdz Kaukāzas iekarošanai

Nu tā tad. Laipni lūgts, mīļo lasītāj, manā dienasgrāmatā par maniem varoņdarbiem Kaukāzā. Atlikusi vairs tikai viena diena (skan zvani ding dong), līdz lielajam piedzīvojumam. Kājas mīkstas, čemodāns joprojām nesakrāmēts, galva pilna satraukumu. :) Šobrīd tik ļoti gribētos jau atrasties lidmašīnā, lai pasaudzētu vēl veselās nervu šūnas. :) Turklāt nav ne mazākās nojēgas cik viņiem tur ir aukstas ziemas. Mani gruzīņi saka, ka +5 līdz -2 grādiem. Armēņu draugs Vahagns, ka pie viņiem līdz -20grādiem stabili. Tagad ei nu sazin. Laikam jau abas tautas dzīvo nevis kaimiņos, bet katra savā pasaules galā :) Vispār Vahagns ir malacis, viņš mani vakar Šotu bārā (lai sasper mani zibens, mahito tik labi palīdz, kad rokas aiz satraukuma trīc) saskoloja par daudzām lietām, tur bija iekļauta vispārēja izdzīvošanas skola (veselības, seksuālā, materiālā, filozofiskā audzināšana). Lieku viņam 10 balles. :) Un moš atgriežoties mājās, spēšu nedusmoties, ka Rūta kavē ;)) jo kaukāzā kavēt 1h stundu un smaidīgam ierasties it kā nekas nav noticis esot parasta lieta. Un labāk necensties neko tur mainīt. :)
Paldies draugiem, ģimenei par pacietību, atbalstu un sapratni. Cik labi, ka Jūs man esat. Un es jau tagad ilgojos pēc jums. Un pēc Inešiem.