Nodarbinātība

Šodiena iesākās ar lielu mītingu, kur ar abiem brāļiem izrunājām, ko es varu dot, ko viņi var dot. Un iedeva pirmos uzdevumus, ko es pagaidām savā home ofisā varu veikt (skautu māja vēl tiek špaktelēta). Izteicu šādas un tāda idejas, bet viņi visvairāk aplauka tieši par POPIELU (lai izskaidrotu, kas tas ir, izmantoju talantīgās Šēras uzstāšanos 2008 Popista nosaukuma izcīņā). :) Beigās projektiņš jau aizvilka diez gan nopietnā gultnē - rīkot to Rustavi parkā priekš bēgļiem un pašiem iedzīvotājiem . Ar žūriju, ar skatītājiem (vecākiem, draugiem, utt). Jo viņi nekad kaut ko tādu nav rīkojuši. Pat pamatskolās. Viņi vispār pirmo reizi par šito dzird. Būtu jauki, ja izdotos un šitas paliktu par tādu kā paliekošu tradīciju. Kad var cilvēki (ne tikai jaunieši) pulcēties kopā un jauki, jautri pavadīt laiku, pārvarēt savu kautrību, veicināt sevī vēlmi būt pirmajam un tāpēc ļoti censties gatavoties pie priekšnesuma, apliecināt citiem savus talantus un tos atraisīt vēl vairāk. Nu man jau patīk :) Un es ļoti ceru, ka izdosies. Pat ja ne tik plašos apvāršos, protams. Jo ne jau tie apvārši ir tie svarīgākie. Vismaz priekš manis svarīgākā vienmēr ir ideja un doma, ka vismaz kāds kopā ar mani tai seko un uzķer. Jo tad man ir patiesi liels prieks par padarīto. :)
Bet vispār tāda laime, ka beidzot ir kur savas smadzenes nodarbināt. Ar tādu azartu ķēros Ārlietu ministrijas projektu apgūšanai un tulkošanas darbiem, ka laiks pagāja nemanot.
Tagad ārā zibeņo. Mans pirmais negaiss Gruzijā. Tā kā mans balkons atrodas iekšpagalmā, tik redzu debesu mirgošanu un dzirdu ducienus, vientuļa suņa rejas un kāda pagalmā pārbiedēta bērna raudas. Un liekas, ka zibens ieskries mājā iekšā, pieklājīgi palūrot starp balkona aizskariem. :) Kaut kā ar visu šito uznāca tāda asa smeldze pēc mājām. Tieši nedēļa ir apritējusi, kopš esmu šeit. Pietrūkstat man jūsu. Ļoti. Gribētos šitajā visā ar jums dalīties. Bet ja ne savādāk, tad būt mājās un mammai izdīgt vafeles ar putukrējumu, pakasīties ar Kārumu, pavakarēt Mārupē pie Zuzītes un Cukura, nomazgāt kājas Madžas lauku mājas dīķī un redzēt kā viņa tēlo uzmestu lūpu (tas ir tik sasodīti mīļi) vai arī abām ieģērbties manas mammas superīgajos flaneļa nakskreklos līdz zemei, dzirdēt kā Elīna saka "mazais", ar Harīti kopā iedzert aliņu, ar Rū palaist kādus Terensa un Filipa cienīgus trikus, ar Aļonku palaist kādu krūzisku joku :) pabarot savu kaķi, kas vienmēr ir badā un seko, kur vien lai es neietu, iebužināties Lauriņas čirkās un apķert Enni un stibīt viņu kaut kur prom.
Un es negribu lai visi domā, ka man iet ideāli. Nav tāda vārda kā ideāls. :) Turklāt gribu atgādināt, ka nav nemaz viegli aizdoties uz svešu valsti, kur tur esi viens (savā būtībā), jo vēl jo vairāk tāpēc, ka es nebūt neesmu no tiem vientuļnieku tipiem, bet tai pat laikā neesmu tik atvērta ikvienam. Te katram ir savi darbi, savs ikdienas solis. Turklāt man vislaik klāt nāk tā latviešu vainas apziņa, ka ar mani auklējas, ar mani kopā vajag būt dēļ darba, vai dēļ kaut kāda pienākuma. Un cik ilgi uzvedīsies visi it kā ir mūžīgās brīvdienas. A es gribu, lai ar mani vēlas tieši tikai un vienīgi draudzēties. Tā pa īstam un tīram. Cilvēki noteikti vairāk laika grib pavadīt ar savu ģimeni, draudzenēm, draugiem. Un tā sajūta, ka viņi nemāk to vienkārši pateikt acīs, ka ir noguruši, ka jādodas kaut kur prom utt., jo negrib mani sarūgtināt. Jo viņiem tak ir jābūt pilnīgi citādākiem mentalitātes ziņā. nu nevar tak būt, ka viņi visu laiku smaida un atvēruši rokas apskāvienā. Latviešu aizdomīgums te pat vien paliek. Sviests, ne? :) Šodien to Lekso pateicu un viņš sāka smieties un mani sabikstīja. Mjā, vēl tāls ceļš ejams. :) Zinu, ka sākums būs pats grūtākais. Kamēr tā kārtīgi ieintegrēšos. Ir pagājusi tikai nedēļa, bet priekšā vēl 11 mēneši un 3 nedēļas. :)
Esmu nolēmusi rīt iemest ziņu couchsurfing, lai sarunātu pāris randiņus ar citiem iezemiešiem un tādiem pašiem kā es - pasaules lāpītājiem.
Un kā reizes ārā sāka gāzt kā no spaiņiem. Te līst dīvaināk. Hmm. Bet galvenais - beidzot būs viss svaigs un veldze ādai. :)