Me var Liene, me var Latvieli :)

Šonedēļa ir paskrējusi ātri. Man visu nedēļu notika iebraukšanas apmācības, plus vēl pēdējā brīdī ar lielu stresu un krenččiem tika pabeigts bēgļu projekts sadarbībā ar MYSTYLe art vadoni Rū.
Mums atkal ir atgriezusies saule. Šodien pēc pusdienām, kad atkal vēderā tika norauta bolinga bumba, ar Lekso sēdējām Skautu mājā uz trepītēm un veicām norunu, ka turpmāk es kafejnīcā pasūtīšu, ko ēst. Jo tas vairs nav izturams. Katru reizi pārēdies, jo galds tiek nokrauts trījos stāvos ar pārtiku, pēc tam uznāk nenormāls nogurums un esi nekam nelietojams. Turklāt man sirds lūzt, ka tik daudz ēdiena paliek pāri uz galda, kad tai pat laikā te ir tik daudzi bēgļi, kuriem ēšana aprobežojas tikai ar dzīvības uzturēšanai nepieciešamās pārtikas uzņemšanu. Un vispār, Āfrikā bērni mirst no bada! Un vispār - MANI NOBAROS!!! Es visu laiku cīnos, lai man neliek ēst. Kad jau esi pieštaukājies līdz ūkai un knapi dvess, man vēl prasa, vai es vēlos kūku. Es saku - kūku negribu (jo gruzīņi domā, ka eiropā ir tā pieņemts, ka vajag kārtīgu desertu bonusā un vēl jo vairāk, kad esi izpļurkstējies, cik ļoti garšo eklēri :) ). Man kūka, protams, vienalga tiek atnesta (nekad nesakiet, ka esat kautrīga, jo tas pēc tam vēršas 100% pret jums, jo viņi domā, ka tu vnk kautrējies pateikt, ka tu to nolādēto kūku gribi!) :) Bet vai tad uz viņiem var dusmoties! :)
Šodien kā viens no ēdieniem tika tiesāts šitas. Iekšā gaļa, sēnītes, pa virsu neticami gards siers. Kopā ar eleganto tomāt rozes dekorāciju tika noteikta diagnoze - atkal totāla pārēšanas. :)Nu jā. Tā mēs sēdējām, mēdījām sauli, kunkstējām no kārtējās pārāk daudz uzņemtās pārtikas, kad nolēmām jūs iepazīstināt, cik spalvainas kājas ir Gruzīņu vīriešiem un kāda ir ādas pigmentu atšķirība ar latviešu porcelānu. :)
Esmu tagad pamatīgi izglītota par jauniešu apmaiņas projektiem, ka rokas vien niez tos uzcept augšā :) Uz Mongoliju gan nesanāks aizbraukt pa lēto, jo viņa nav kaimiņu programmas valsts. Tāpēc pēc pāris gadiem Kazahstānā noīrēšu zirgu un došos ar to uz Mongolijas stepēm. Nekas nav šajā pasaulē neiespējams. Nekas.
Skautu mājā jau bērni tiek izglītoti, bet skolotāju istabas renovācijai naudiņas nesanāca. Tad nu skauti ķērās pie kreatīvas pieejas, visas sienas izlīmējot ar avīzēm. Te vairs palikuši puikas, alus un cigaretes pēc labi padarīta darbiņa.
Reāla atmosfēra :)
Bet pats galvenais - BEIDZOT tieku pie naudas. Šo rītu iesāku ar pamatīgu sajūsmu. Paččakarējos savā kontā atkal ar valūtas maiņām, pārvēršot visu uz latiem. Kā rezultātā viss notiek. Dolāri paši no bankomāta lec laukā ;) Cik viss ir tomēr vienkārši. :)
Un arī valodu apmācības ir sākušās. Nezinu kā es apgūšu viņu alfabēta rakstību, bet sarunvalodas līmenī aizies :)
------------------------------------------------------------------------------------------------
Me var Liene, me var Latvieli, me var ocda sami clis. *
Me Sakartveloši vchovrob Rustavši, Rustavelis kučaze. **
*(es esmu Liene, es esmu Latviete, es esmu 23 gadus veca)
** (Es Gruzijā dzīvoju Rustavi, Rustaveli ielā)
(un izrunā tāpat kā raksta, tas procesu vienozīmīgi atvieglo)