Kā jau lielākā daļa zina, es Ziemassvētkus nolēmu bojkotēt un pavadīt tos viena. Sacēlu apkārtējos traci un sašutumu ne pa jokam, dažs pat gribēja no Tbilisi doties man pakaļ uz Rustavi, labi ka nevarēja žiguli iedarbināt. Un tad vēl ārprātīgais telefona terors. Pilnīgi gribējās kliegt - LIEKAT TAK MANI MIERĀ!!! Mana nostāja palika nemainīga. Ja nespēju būt mājās, ja nespēju rast svētku sajūtu, tad netaisos Ziemassvētkus grebt laukā ne no kurienes. Pavadīju jauku vakaru pati ar sevi, uztaisīju gardu mielastu pašai sev un rosīju uz čuču muižu - pati sevi. Līdz dažas minūtes pirms pusnakts izdzirdu, ka kāds jestri skrāpējas gar ārdurvīm - divi gruzīņu rūķi paziņo par savu ierašanos gruzīnu Ziemassvētku stilā. Divi rūķi, divi lieli celafāna maisi rokās. Un smaids līdz ausīm: "HO HO HOOO! Tu tiešām domāji, ka mēs neatnāksim? HO HO HOOO!" Un tad tik velk dāvanas laukā. Un gribot negribot man aizkustinājums tik milzīgs, ka pilnīgi gribas raudāt (vai ku brīnums) :) Bet nu jā, sanāca tāds necerēts Ziemassvētku brīnums! :) Un pats galvenais - tiku pie trim Ziemassvētku eglītēm (Sakašvilli tak šogad aizliedza cirst pašrocīgi eglītes):
1. īsta gruzīņu egles zara (Lekso tētis kaut kur darbā pa kluso dabūja); 2. plastmasas kociņš (kas izskatās nedzīvāks par nedzīvu); 3. Āfrikas eglīte - ananass.
Šodien atbrauca ciemoties lietuviešu brīvprātīgā vārdā Rasa. Pavadāju viņu pa Rustavi un tad pievienojās Ilona - brīvprātīgā no Polijas, kas dzīvo manā pilsētā. Kā trīs blondi muskatieri čāpojām uz maniem apartamentiem, acu skatienu pavadītas, daži šoferi gandrīz avārijas izraisīja. Vienā blondā galvā te jau ir spēks, bet trījās blondās galvās - tur jau ir KATASTROFA!!!! :) Un atkal piedzīvoju kaunu veikalā ar savām gruzīņu valodas zināšanām. Jau trešo reizi pērkot maizi pie vienas un tās pašas pārdevējas, gruzīniski tai pateicu, bakstot ar pirkstu maizes virzienā - Erti ludi, tu šeidzleba (Vienu alu, lūdzu). Bet vajag teikt - erti puri, tu šeidzleba (vienu maizi, lūdzu). Godīgi sakot, pagalam kaunīga sajūta. Viņa noteikti domā, ka man smadzeņu vietā alus tek. :))
Nu jā, tā tad gastronomiskā ballīte pie manis. Sacepu siermaizes, dzērām groku, ēdām meduskūku un Ilona pagatavoja vienkārši dievīgu karsto alu. Protams, tur vairs nav ne smakas no alus, tik kanēlis vējo gaisā. Bet nu gards maita pēc vella. Esmu mazlietiņ apslimusi - atkal kakls streiko un mandeles kā kārtīgi valrieksti. Bet vienalga vakar Lekso izdevās mani aizvilkt uz pasēdēšanu kopā ar pārējo brigādi. Un Giga visu laiku prasa Madaras bildi, teicu, ka nedošu, nav viņa nekāds plakāts. Lai paciešas, drīz jau redzēs dzīvajā. Un tad Giga saka - bet es neesmu rotaļlieta! :)) Un Lekso man čukst - Giga nebūs īstais, vajag citu kandidātu sameklēt. Un tad es sāku domāt, vai Madža mani nenogalinās! Jo te jau sāk palikt pārāk karsti manas mutes dēļ. :))) Te jau dažam labam tā ausis par viņu aizrunātas, ka gruzīņu puikas ir jau viņā samīlējušies nemaz pašu neredzot. Šota pat smagi nopūtās - žēl, ka esmu precējies! Un Lekso dabūja kārtīgu dunku, jo visu laiku muļķīgi smaida - viņš ir galvenais līdzvaininieks, jo āzē džekus, bet viņi tak visu ņem pa nopietnam. :)) Vai man dieniņ, ceru, ka viss būs mierīgi.
No kreisās: Ilona (poliete), Rasa (lietuviete). Mans firmas ēdiens.
Pamodos, sasmējos pati par sevi, kad paskatījos spogulī un uztaisīju groku - tēju ar Rīgas balzāmu. Mums te sāk aukstums piekniebt, tāpēc laikam Lekso mani visu laiku baro un tīra laukā savu pieliekamo un mammas pannu. Aizvakar atkal atstiepa ievārījumu (nu jau man 7 burciņas ledusskapī, kas to visu apēdīs.. Pag, MADARA ēdīs!), bet vakar atnesa kotletes un kaut kādus poņčikus. Nesaka, bet es jau zinu, grib lai noteikti uzkrāju otro tauku vilni. :) Un nu jā, dēļ aukstuma, pie mājas (tieši zem mana balkona) kaimiņš ir piestiprinājis ģenerātoru vai kaut kādu brrrriesmīgi rūcošu aparātu. Visu nakti rībēja. No salvetēm pat uztaisīju ausu aizbāzņus. Vienalga nepalīdzēja. Tāpēc šobrīd sajūtas pagalam saburzītas. Bet groks stimulē. ;) Ojāā. :) Vakarā mani uzaicināja doties uz Polijas vēstniecības Ziemassvētku ballīti. Pašpionēsim. :) Un ēdiens un dzērieni ar pa brīvu. Muļķis tik neietu, vai ne? :) Turklāt pirms braukšanas uz Gruziju, es vecos pierakstos atradu manas vidusskolas vēstures skolotājas pareģojumu - Liene vienu dienu strādās diplomātiskājā dienestā. :D Tad nu eju ar mieru un draudzīgi izplestām rokām savam liktenim pretī un pēc tam ar pilnu mutu ar ēdienu skriešu no tā projām. ;) Bet nu jā mīļie, kontakti noder. :) Tā ka būšu burvīga, daudz smaidīšu un vākšu vizītkartes. :) Jo drīz jau darbu vajadzēs meklēt. :)
Lai jums jauka 5diena. :) Un dubultsveiciens maniem strēlniekiem - Harītim un Kārumam - dzimšanas dienā. :)
Karstākie jaunumi!!! No 2.aprīļa līdz 12.aprīlim pie manis ballēties brauks divas burvīgas meitenes: mana mamma ar draudzeni Ligitiņu. Atkal gruzīņu vīriem sirdis jāsargā. Viņas jau nu stabili māk aizrunāt dvēseli!!! :))) Gaidu ciemos un priecājos! :)
Pēdējā laikā saņemu meilus, ka esmu apciemojusi dažu labu viņa sapnī. Te būs divi šībrīža labākie grāvēji. ------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Aijas sapnis: "Hei,Ņuksīt! Šitas man Tev jāizstāsta! Šonakt sapņoju par mums abām sapni! Sapņoju abas esam Gruzijā,Tu strādā kaut kādā tirgū! Eju Tev klāt,apkrītu ap kaklu un saku - "Ei,Ņuksīt,beidzot Tevi satiku!Nu kā Tev iet?" Tu uzreiz - "davai ejam" un ved mani uz kaut kadu siena šķūni (nezinu kā tirgū siena šķūnis,bet sapnis taču) ,tin vaļā papīra saišķīti un Tev tur pilns ar zāīti,saki man - "Redz kas man,uzpīpējam!" es - "Oi,nu es jau tik vienreiz esmu pīpējusi,man kaut kā bail!" Bet beigās piekrītu ar! Pīpējam pīpējam un tad es Tev - "Ņuksīt kāpēc Tu nebrauc mājās?Brauc taču atpakaļ uz Latviju!!" a Tu atbildēji - "Ai,nevaru,tur nevar šitik lēti un daudz dabūt zālīti" :)
Harija sapnis: "Čau! Rakstu tādēļ, ka redzēju Tevi šonakt sapnī un visu rītu manī ir tāds tā kā satraukums. Sapnī mēs ar Līgu bijām devušies pie Tevis ciemos, kopā ar mums bija arī Madža ar Jāni Zariņu un Rūtu vai Pārslu(es vairs neatceros). Tas notika ziemā. Gruzija bija drūma, tur viss bija pelēks un dubļains. Krūmi bija bez lapām. Tas viss sapnim iedeva tādu drūmu noskaņu. Mēs ar Līgu bijām ieradušies tikai uz nedēļas nogali, mēs bijām ļoti sabēdājušies, jo ekonomiskās krīzes dēļ mēs nevarējām paņemt normālu atvaļināju. Tāpēc arī ieradāmies 5dienā un prom grasījāmies lidot 7dienā. Mēs Tev arī atvainojāmies, ka nevarēsim pavasarī vai vasarā ierasties pie Tevis, ka šī būs vienīgā reize, kad mēs Tevi apciemojam. Tad mēs Tev stāstījām, ka labi vien ir, ka aizbrauci uz gadu prom, jo tagad te traki iet Latvijā...utt Tad Tu stāstīji kā Tev tur iet un sapnis beidzās, ka mēs visi kopīgi spēlējām datorspēles. AAaaaaa....un mēs vēl kaut ko dikti apspēlējām Tavu vārdu, bet es vairs neatceros kādēļ. Man liekas, ka Tu biji sabēdājusies, ka gruzīni nevar izrunāt „Ņuksis”." ----------------------------------------------------------------------------------------------------------------- Un saldajam bilde, ko man šodien atsūtīja Rūtiņa, kurā mēs izskatāmies vienlīdz burvīgi. :)Par visu riktīgi izsmējos. :)) Kas vēl mani sapnī redz? :) Un KO REDZ? :))
Šorīt pamodos, pieskrēju pie loga, iespiedzos un skrēju meklēt telefonu, lai zvanītu tētim!!! Manā Rustavi PIRMAIS SNIEGS!!!! :)) Tētis man vienmēr asocēsies ar pirmo sniegu - gluži kā ausīs skan: "Pelīt, skrien pie loga, ārā viss ir balts!" :) Un es nekad viņam ar pirmo reizi neticēju, jo vienmēr bija aizdomas, ka viņš mani vienkārši grib dabūt no gultas laukā. Bet tētis nekad nemeloja. :) Tik tiešām katru gadu aiz loga bija balts. Tieši tā kā viņš teica. :) Tādi paši dubļi kā Rīgā, vien tantuki moš mazliet kreatīvāki :)Un te pati Mērija Popinsa.
Atkal uznācis raudiens un tik ļoti gribu uz mājām. Jūtos kā pēdējā nūģe te. Es tik ļoti gribētu, lai arī kāds cits (bez šeit esošiem latviešiem) tā pa īstam mani ielaiž savā dzīvē. Es gribu draudzēties.!! Pavisam vienkārši un no visas sirds. D R A U D Z Ē T I E S !!!! Un ir tik nožēlojami šādos brīžos sēdēt gultā, raudāt un vienatnē dzert alu. Jo sirds sāp. Bet es negribu vienatnē to sasodīto alu dzert. Gribu dalīties. Un draudzēties. Un negribu būt viena. Un varu pat bez alus iztikt. Gribu īstumu. Tik ļoti pietrūkst manu īsto draugu Latvijā, manas ģimenes un māju. Agate mani mierina - gruzīņiem tas kā likums, ka 7dienas velta ģimenei un tuvākajiem. Un man no tā paliek vieglāk? :) Tieši vēl vairāk uzsit bimbu. Jo es ar to visu gribu. :) Kur viss ir pa 100%. Kur nevajag ubagot pēc draudzības, jo tā jau eksistē un viss notiek bez vārdiem. Un appusēji. Viens telefona zvans un tu jau esi ar kādu kopā. Bet mājās vienmēr kāds Tevi gaida. Neatkarīgi no dienas stundas. Un ir tik grūti tāpēc šeit atvērties ik vienam svešiniekam. Un tas ir jādara tikai tāpēc, lai nejustos viens. Dalīt sevi pa labi un kreisi. Jo es nemāku veidot attiecības ar cilvēkiem virspusēji. Vienmēr tramvajs brauc dziļumā. Līdz ar to es visu laiku plēšu savu dvēseli, jo citādāk es nespēju... Skaitu dienas, kad mans enģelis būs klāt. Vēl tikai 16 dienas. Tad mēs abas draudzēsimies kā trakas!!! Un prieks, ka vismaz darba spars nav zudis. Bet Rustavi ir vienkārši "AHUJENA BEDRE". Atvainojiet, bet man bij tas jāpasaka. Latvijā atgriezīšos kā cits cilvēks. Un gaidu, kad beigsies ziemas sezona un iestāsies pavasaris. Jūtu, ka tad dzīve varētu beidzot sāksties.
Daudzi nemaz nezin, pat ne paši gruzīņi, ka bez armēņu, azarbaidžānu, divām poļu utt. biedrībām Gruzijā, mazā Tbilisi ieliņā atrodas arī Latviešu biedrība, kuru varonīgi vada Latvijas Goda konsule Regīna Jakobidze. Kopā pulcinot latviešus, kas te ieprecējušies un dzīvo. Viņi tad nu paši te bieži nāk un ved arī savus bērnus, kam labi ja vairs 0,25% latviešu asinis rit. Un Inga ar Agati gan pieaugušajiem, gan mazajiem divas reizes nedēļā pasniedz latviešu valodas stundas, jo daudzi jau tik tālu integrējušies, ka valodu vairs nezin. Bet motivācija būt tuvāk sentēviem gan nav zudusi. Un tas tiešām priecē. :)
Pirmo reizi uz biedrību aizdevos līdzi savām meitenēm, bet šodien tur jau ierados kopā ar saviem dziedošajiem skautiem un devu viņiem iespēju iepazīties ar Gruzijā dzīvojošiem latviešiem - ka mūsu te ir pietiekoši daudz, kā arī pastāstīt par mums - kas mēs esam un ko daram Rustavi. Pēc tam puiši sniedza vienkārši fantastisku gruzīņu folka dziesmu paraugpusstundu. Nekas nav mainījies. Vienmēr, kad dzirdu kā gruzīņi dzied četrās balsīs, vienkārši skudriņas skrien pār kauliem. :) Un tagad mēs gaidam ciemos Latviešu biedrību kopā ar maziem puslatviešgruzīņiem , saģērbtiem latviešu tautastērpos un matiņiem bizītēs, lai tie maniem skautiem parādītu kādu skaistu danci un redzētu pašu acīm, ko mēs daram mūsu skautu mājā un kā dzīvojam Rustavi. :) Regīna vadā manējos pa visām biedrības telpām un stāsta izcelsmes vēsturi un par latviešiem Gruzijā. Prezentējam sevi.Mums ar Lali aplausi par kaut ko. :)Kopbilde.
Sakhvarlis saplavs vedzebdi /I was looking for my sweetheart's grave/ Ver vnahe dakargulikho. /And longing was tearing my heart./ Gul-amoskvnili vtirodi- /Without love my heart felt heavy, I cried to the night-/ "Sada har čemo suliko?" /"Where are you, my Suliko? "/
Ekalši vardi ševnišne, /Alone among the thorns of the bush/ Oblad rom amosulikho. /A lone rose was blooming/ Mivuhmatkbile čitunas: /My heart was beating hard, I had to ask it:/ "Šen hom ara har suliko?" /"Where have you hidden Suliko?"/
Šeiprthiala mgosanma, /The Nightingale lifted his head high/ Khvavils niskarti šeaho. /And sang a loud clear song to the stars/ Čaikvnes čaičiktčika, /His eyes held a gleam, and he cocked his head/ Titkos tkva diah-diaho. /As if to tell me "Yes, yes, I know Suliko!"/ --------------------------------------------------
Gruzīņu vārds suliko (სულიკო) nozīmē "dvēsele". Kā arī tā ir mīlestības dzeja, kas tika uzrakstīta 1895.gadā un autors ir Akaki Tsereteli. Vēlāk Padomju laikos dzeja tika pārvērsta dziesmā, kas ļoti bieži skanēja pa radio, jo bija Staļina mīļākā dziesma. Bet tai pat laikā tā tik ļoti iemantoja cilvēku mīlestību, ka joprojām tā tiek dziedāta ik vienā pasēdēšanā un ir dziesma nr.1. Esmu tikusi līdz otrā pantiņa iezubrīšanai. Līdz Jaungadam jāpaspēj tikt galā ar visu dziesmu. Tā tad tagad Madžai ir uzdevums, lai mazinātu stresu pirms ceļojuma - Ziemassvētku pantiņa vietā iemācīties šo dziesmu, jo kopā ar mani un Lekso Tu dziedāsi viņu Jaungada ballītē PIE MIKROFONA! :) Viss ir jau izlemts, strīdēties nedrīkst. Tu esi iekļauta jau programmā. :)
Ja es atkal kādu laiku nerakstu, tas nozīmē, ka man atkal iet labi. :)
Gribu pateikt Jums lielu paldies par atbalstu un sentēvu padomiem, kas tiešām darbojas. Taču man laikam hormoni plosās, tāpēc īsti nevar saprast un prognozēt, kad atkal uznāks. :) Bet šobrīd baudam. Aktivizējam. 5dien līdz agram rītam noballēju Tbilisi pie Latviešiem. Ar Agu esam atradušas perfektu krodziņu ar perfektu bārmeni vārdā Ivans. Jāsēž pie letes, jo tur kuļājas visa dzīve, skan perfekta dzīvā mūzika, alus garšo dievīgi un pats galvenais, ĶIPLOKU GRAUZDIŅI ēdienkartē. Tāda svētlaime. Mēs ar slavām šim krodziņam gandrīz nocēlām jumtu. :) Iepazinos ar vēl vienu latvieti, kas jau pāris gadus sēž Gruzijas parlamentā un kā pats saka - neko nedaru. :)) Vai nav laba dzīve tiem politiķiem? Un tad jau 6dien čubinu uz mājām - Oskars ar parlamentārieti un vēl diviem gruzīņu mužikiem devās copēt un paķēra mani uz Rustavi, caur braucot. Atvados, izkāpju no autiņa ārā, un te dzirdu kāds sauc -Liene, Liene!!! Pagriežos un paskatos - Džeims kā dzīvs un pārējie manējie. Izrādās, nevienam īsti nepateicis, kad ieradīsies no Armēnijas ciemos, uzkūlās kā īsta vētra. :) Tad nu atkal uz restorānu prom un tosti, tosti. :) 7dien Lekso sabīdīja priekš manis randiņu un aiz prieka lēkāja, jo vislaik no sirds cenšas, lai es te spētu iedzīvoties. :) Devos, lai iepazītos ar jauno brīvprātīgo no Polijas, kas dzīvo manā pilsētā. Blonda, dikti smaidīga meitene, kas alu dzer ātrāk par mani un kas ir normāls enerģijas vampīrs. Bet varbūt man vienkārši bija paģira. :)) Bet es došu viņai otru iespēju ;) un 4dien iešu ciemos pie viņas uz viņas organizāciju. Viņa jauniešiem rādīs poļu filmu par nāves soda izpildi un pēc tam diskusija. Varētu būt interesanti.MAN TĀ PILSĒTA JĀIEKUSTINA!!!! :)
Nu bij viss kārtībā. Bērns strādāja, ģenerēja, radīja. Enerģija rūca. Un tad atkal uzkūlās mājas ilgu slimība un vientulības sajūta. Nu kāpēc Rustavi negrib ar mani draudzēties, bet tikai Tbilisi? Brīžiem es tā nogurstu no šīs pilsētas. Liekas, ka esmu cietumā iespundēta. Bet padoties tad negribas. Gribas izcīnīt savu vietu šitajā depresīvajā putekļu pilsētā. Eh. Bet nu jā. Šobrīd neko citu kā bimbāt, dzert un gulēt man negribās. Laikam tā tāda ikmēneša radošā nervu darbnīca. Aiz sienas atkal kāds spēlē klavieres. Vakar nolēmu iet gulēt ātrāk. Lai no rīta celtos agri un sāktu strādāt. Bet pirms tam pamocīju sevi ar gruzīņu vispopulārāko dziesmas "Suliko" iemācīšanos no galvas. Trīs pantiņi, man pietika ar pirmā iezubrīšanu, lai saprastu, ka gruzīņu valodu nekad nesapratīšu. Tā valoda ir NEIESPĒJAMA!!! Aizgāju gulēt bez motivācijas, pamodos bez motivācijas. Esmu darbā savā privātajā ofisā - sēdu gultā, Jaceks rokā (visuzticamākais draugs) :) un rakstu projektu, kam šodien vairs neredzu jēgu. :) Kā man šitās garastāvokļa svārstības ir līdz kaklam. Es jūku prātā?
Ņuksis bija devies nedēļas nogalē uz tuvajām ārzemēm kopā ar savu gruzīņu ģimeni - 8 cilvēki, divas mašīnas. Iemesli tam dažādi:
1. Man beidzas Gruzijā uzturēšanās atļauja (Gruzijā vari uzturēties bez vīzas līdz 3 mēnešiem, pēc tam, ja gribi uzturēties ilgāk, ir jākārto nenormālā birokrātija papīru ziņā, lai dabūtu vīzu un tā kā man diemžēl nav tūkstoties bankā, nekas cits neatliek, kā doties laukā no Gruzijas un pēc tam atgriezties no jauna tajā, lai uzturēšanās dienas sāktu skaitīt no jauna)
2. Neviens no skautiem, ieskaitot mani nebija bijis Armēnijā. Par šito gan es biju pārsteigta. Tas ir aptuveni tā, ka es nekad nebūtu biju Igaunijā, piemēram. Bet nu armēņi ar gruzīņiem tā mīļ ķīvēties un viņiem tik ļoti patīk vienam otru vilkt uz zoba... Ka gruzīņi nemaz nav dikti motivēti tur doties. :)
Tā tad trips tika izplānots dikti spontāni. Līdz pat 5dienas rītam nezināju 100% vai braucam. Tad zvana Lekso - krāmē mantas, pēc 2h dodamies ceļā. Viens divi un varam dziedāt - Armenia, we are caming!!! No Rustavi Erevāna ir kādu 300km attālumā. Līdz ar to džeki domāja - kas tur ko braukt. Izbrauksim ap 16:00 un jau 19:00 būsim klāt. Kā tad :)) Lai arī līdz robežai Gruzijas teritorijā nokļūstam bez problēmām, bet ceļu kartes priekš Armēnijas nevienam tad nav. A visi uzrakstiņu armēņu alfabētā. :)) Bet kaut kā noveicās un turpceļš izgāja bez lielas maldīšanās. Taču tik un tā Erevānā ieradāmies kādos 02:00 naktī, jo neviens nebija iedomājies, kāds bardaks varētu būt uz robežas. :) Kaut kas bija nobrucis ar kompūteriem, līdz ar to mašīnas tika laistas cauri ļoti lēnām. Dirnam, dirnam, tad vispār vairs nelaiž nevienu. Līdz ierodas kaut kādi VIP cilvēki un muitnieki kā bikses piekakājuši sāk skraidīt haosā apkārt. Un tā kā mēs rindā bijām nokļuvuši pirmie, fiksi izšmaucām cauri, izmantojot apjukuma situāciju. Jo džeki paceļ visus šļatbaunus augšā un izliekas, ka strādā. :))
Esam šķērsojuši Gruzijas pusi, tagad kārta Lienei doties kārtot Armēnijas vīzu. (maksā 50 dollāri vienreizējai iebraukšanai). Visiem muitniekiem, protams, patīk mani blondie mati un zilās acis un puikas tik smaida un smaida. Tieku sūtīta no vienas vietas uz otru. Dato man līdzi. Muitnieki viņam prasa: "Tu jau kontroli izgāji?", Dato: "Jā, izgāju!". Muitnieks: "Tad ko Tu te dari? Fiksi šķērso Armēnijas muitas zonu". Es uzreiz lepni pasaku: "On moj kjelo hranjitelj!" Muitnieks paskatās uz manis un tikai divdomīgi nosmīn: "Nu jā, tev tāds tiešām nenāktu par skādi!" :)
Tā izskatās Armēnijas vīza iekš manas pases Tā tad nokļūstam Erevānā. Mūs savāc Džeims, bijušais peace corps volunteer no Amerikas. Kas pirms diviem gadiem dzīvoja Rustavi, tad pabeidza savu projektu un pārvācās uz Armēniju strādāt biznesa sfērā. Superīgākais amerikāns, kāds man ir zināms. :)) Tā tad apmetāmies uz divām naktīm viņa divistabu apartamentos kā īsti skauti. - guļammaisos un uz grīdas. :) Iedzeram welcome armēņu alu, izguļamies un ar 6dienas rītu sākam baudīt tūrismu. :)
Vispār pilsēta kapitāla. Es biju burtiski šokēta, jo nebiju gaidījusi, ka Erevāna ir tik ļoti eiropeiska pilsēta. Nevar pat salīdzināt ar Tbilisi. Ielas sakoptas, ceļas debeskrāpji.(augsta korpucija) :) Visām mājām izmantoti sarkani ķieģeļi (vietējais minerālu resurss), līdz ar to bloku mājas neizskatās tik depresīvas kā Gruzijā. 99% armēņu totāli melniem matiem un tumšu ādas krāsu. Armēnietes ieģērbtas līdz ausīm meikapā, augstpapēžu zābakos un zeltā. Vīri izskatās kā mafiozo - melnās drēbēs un ar saulesbrillēm uz deguna pat apmākušā dienā. :)
Erevānas "korupcijas" iela. Pavisam svaigi uzcelta. Politiķi nopirka zemi pašā centrā, sacēla mājas un raušs piķi. Naktī.. Pa Armēnijas ceļiem6dienas rītā dodoties tūrisma apgaitā. Netālu no Erevānas tantes tirgojas pie slavenā klinšu klostera Gegarda ( V - XIII gs.). Klostera ansambli veido liels virszemes dievnams un trīs pazemes baznīcas, izcirstas klinšainos iežos. Tuvumā atrodas simtiem citas mākslīgi un dabīgi veidotas alas. Gegardas – Svētais Šķēps mūsdienās glabājas Ečmiadzinas muzejā, par kura apmeklējumu lasiet tālāk.Ar armēņu snikeriem. :)Pie klostera var nopirkt balodi un palaist to gaisā. Tas piepildot tobrīd izteikto vēlēšanos. Un atsauc atmiņā stāstu: "Kad balodis atgriezās šķirstā ar olīvkoka lapiņu knābī, Noass zināja, ka plūdi beigušies un drīkst izkāpt." Pats klosteris. Fantastiska ainava kalnu ielokā.Vēlmu kociņi pilni ar lupatiņām. Bij pat arī viens krūšturis iesiets. :))Tālāk devāmies apskatīt pagānisko (pirmskristiešu) templi Garni (77. g.p.m.ē.), kas ir vienīgā šāda veida būve, kura līdz mūsdienām saglabājusies tuvējā reģionā. Viens no helēnisma kultūras izcilākajiem pieminekļiem Armēnijā. Tas bija veltīts Heliosam – romiešu saules dievam. Templis atrodas pie gleznainas kraujas, piekļuves celiņa gaismas laternām pieliktas tumbiņas, kas atskaņo mūziku kā no Gladiatora soundtrack. Kopā radot vārdos neizskaidrojamu auru. Vienozīmīgi MISTISKA vieta... ar neiztrūkstošo elementu - tirgotājiem...Babuškām..Un pašu templi. Pirms saullrieta un saulrietā.Pēc tūres pa pieminētajām vietām, devāmies atpakaļ uz Erevānu. Lai Džeimsa apartamentos baudītu brendiju ARARAT un pēc tam dotos uz klubu padejot. :) Ararat garšoja ellīgi labi, klubā dejojās vēl ellīgi labāk. :))
Brendijas Ararat. 0,5L pudele maksā 90 dollāri.Labs, dikti labs. :)
Nino, Lekso un Šota ievingrinās pirms došanās dejot uz klubu. Brāļi samērās ar vēderiem, kurš ir lielāka grūtniece un tad jau varam doties naktsdzīvē. :) 7dien no rīta daudzi mira nost, it īpaši jau Džeims.. :))Rati (pa labi) neklājās vieglāk. Pirms došanās atpakaļ uz Gruziju, izmetam apli uz Ečmiadzina - 1700 gadus senās Armēnijas kristietības Vatikānu. Te glabājas daudzas svētās relikvijas, piem. Noasa šķirsta dēlis, Jāņa Kristītāja pīšļi, šķēps, ar kuru pie krusta ievainoja Kristu, daļa no krusta, kurā sita Kristu u.c. Jaunie ticībnieki. Diemžēl pats kalns Ararat slēpās miglā un negribēja parādīt savu skaistumu pilnībā. Atpakaļ ceļā atkal 3h uz robežas un ap agru rītu esam atpakaļ mājās :) Laimīgi un pārguruši. :)
