Princese Zeltīte un gruzīņi

Ok. Sākšu šodienu ar laikam visaktuālāko jautājumu man, jo savādāk mani vēl ilgi neliksiet mierā. :)
Tā tad - šodien seksuālā audzināšana tūristes acīm, kas te ir nodzīvojusi vairāk ka vienu nedēļu. Un noteikti ne pusi nav sapratusi no tā, kas būtu jāsaprot. Tā ka piedodiet, ja vēlāk mainīšu savus vārdus.

1. Nē, Zuzīt, neesmu ne ar vienu gruzīnu vēl bučojusies. Tāpēc nezinu, vai viņi to dara tāpat kā eiropieši :D Un bērniņu arī neplānoju noraut (atbildot uz Madžas sms, kuru viņai noteikti priekšā diktēja Cukurs) :D
2. Neviens mani negrib izvarot un nevelk ar varu krūmos. Arī es nevienu negribu izvarot un ievilkt krūmos :)) Viņi nav sātanisti un maniaki. Pavisam civilizēti cilvēki. Lai arī kindžalu (nažu) virpināšana rokās, ejot pa ielu, vai arī netīrumu tīrīšana aiz nagiem ar to asmeni ir ierasta lieta redzēt šur tur. Turklāt - tos vari nopirkt vai uz katra stūra. Tā viena no viņu kultūras bagātības daļām.
3. Gruzīņu vīrieši ļoti, ĻOTI ciena sievieti. Un nav tā ka ar skatienu taisās apēst (kā tas ir, piemēram, Itālijā, kur bella bella tiek dzirdēta uz ik soļa). Bet ja arī viņi blenž, nevajag pašai visu laiku blenzt pretī. Tad nepatikšanu nebūs :)
4. Viņiem ir svarīgi, lai sieviete labi justos - vienmēr samaksā par rēķinu un piebaro līdz ūkai :D (tāpēc, pirms piekrīti doties uz kafūzi, domā vai gribi bolinga bumbu noraut kuņģī).
5. Ir īsti kavalieri - atver durvis, vienmēr uzprasa kā jūties utt. Vienreiz man pat piedāvāja paņemt no manis fotoaparātu, ja nu man paliek par grūtu pašai visu laiku fotogrāfēt (un es ar toreiz kā blondīne neiebraucu - pārprasīju, vai viņš vēlas mani noforogrāfēt, proti, lai arī es pati tieku iekš fona. Atbildi uz to saņēmu: "Nē, nē - es varu pafotagrāfēt tavā vietā, ja Tev paliek par grūtu!" UN ES NEMAZ TIK DAUDZ NEFOTOGRĀFĒJU. Arī man tas kā mājiens bija ienācis galvā) :D Vai arī vēl cits gadījums - atved mani no ballītes un man kāpņu telpa tumša. Saku, ka nekas, viss būs kārtība. No tumsas nebaidos :) Bet vai tad gruzīns ies klausīties, fiksi velk laukā savu mobīlo telefonu un tak spīdina to (lai arī jēgas tad nekādas) un tak pavada līdz pašām durvīm, lai tik man kaut kas nenotiktu. :)) Un JĀ, tas viss bez kaut kādiem slēptiem nolūkiem :P Priekš viņiem tas ir pašsaprotami.
6. Tosti parasti pārsvarā ir ap sievietēm - cik ļoti viņas mīl, cik jauki, ka ir sievietes, jo tās rada bērnus, kas turpina dzimtas un gruzīņus šajā pasaulē :) Turklāt, ja viņi dzied, tad dziesmas arī pārsvarā ir par mīlestību. Jo mīlestība ir kaut kas skaists, kaut kas pāri visam, kas dod stimulu dzīvot, kas dzīvi padara gaišu un kas parasti nāk vienreiz mūžā tā pa īstam un kārtīgi (nu vismaz tā domā vairums gruzīņu vīriešu, ko man šobrīd nācies satikt). Bet tas laikam nenozīmē, ka viņas arī nedrīkt tik krāptas. :) Bet laulības institūcija tajā pašā laikā ir kaut kas svēts priekš viņiem. Un ja arī sieva tiek krāpta, tad viņu gudrība slēpjas tajā, ka viņa to zin, bet nekad neparādīs, ka zin. Es savam vecim noteikti būtu degunu salauzusi un visus bērnus, pekeles savākusi. Bet redz - gruzīņu sieviete, pirmkārt, domā tikai par saviem bērniem, kā tie jutīsies, vai tiem netrūks naudas, vai būs labi paēduši, vai emocionāli nebūs traumēti un tikai pēc tam padomās par sevi. Viņas nezin tāda vārda kā egoisms. Turklāt tas tparāda, ka pārsvarā gruzīņu ģimenē galvenais pelnītājs ir vīrietis.
Bildē: dvīņi Lekso (ar ģitāru) un Dato dzied kārtējo saldsērīgo dziesmu par mīlestību. Dvēseli rauj laukā :)
7. Nezinu vai varu jau piekrist tam, ko pirms ierašanās teica armēņu draugs Vahagn, ka 70% kaukāzas vīrieši sievieti uzskata par veļas mašīnu. Nu vismaz no manis sastaptajiem gruzīņiem esmu saņēmusi pavisam citu uzskatu - viņiem patīk, ka sievietei ir savs ES, ka viņa zin, ko grib, ka viņa veido karjeru un mācās. Un ja arī izvēlas būt mājās un audzināt bērnus un rūpēties par saimniecību, tas tas nenozīmē, ka vīrietis sievieti uzreiz sāks cienīt mazāk. Priekštats par jauniešiem, kas tikai brūtējas vai nebrūtējas, bet fakts, ka viņiem nav vēl ģimenes - viņi visu laiku tostos piemin tos jauniešus, kas jau ir paspējuši aprecēties un kuriem ir jau bērni. Viņi nekad neaizmirst tostos to pieminēt. Jo tie, kas ir tikai ceļā, lai tiktu pie tā - precētie viņiem ir bez maz vai kā cieņas un apbrīnas objekti, jo viņiem izdevies sasniegt to, ko citi pat varbūt vēl nav sākuši pat ieplānot.
Bet esmu pa ausu galam dzirdējusi, ka ārpus pilsetām gruzīņi ir vairāk konservatīvāki un mežonīgāki. Patreizējā mana pieredze šeit ir būšana starp demokrātiju, vienlīdzību mīlošiem cilvēkiem, kas neliek man kā blondai eiropietei justies kā ekspozīcijas izbāzenim kādā sensācijas galerijā. Tas priecē. Jo ja es būtu visu laiku uzmācīgas uzmanības centrā, tad es sajuktu prātā.
Turklāt tas viss ir ar manis - sievietes - ausīm un acīm uztvertais. Un tas, ka vīrieši vīriešu kompānijā runā pavisam citu, ir sen zināms fakts. Divas planētas. :) A vai tā ir arī šeit, grūti spriest. Tas "čaļš ar čali" noslēpumā paliks. Bet pieņemu arī ka visa būtība tik pat labi var slēpties tajā, ka es esmu CIEMIŅŠ. Un ciemiņš priekš gruzīņa ir svēta lieta.
===================================================================
Kas vēl labs noticies? Hmm. Āā, nu ja esam sākuši runāt par tiem tostiem, tad jāpastāsta par notikumiem nedēļas nogalē. Lekso mani neaizveda uz disko kā bija solījis. Nu te tā viss notiek. Viņi visu lēnu dara un plāno tāpat. Vakarā plāni pēkšņi mainījās. :) Bet nu disko vietā saņēmu kaut ko daudz labāku - pabiju īstenā gruzīņu tradicionālajā sašļiku pārtijā. Tika svinēts interešu centra tīrīšanas darbu pabeigšana. 4 meitenes (mani ieskaitot) un kādi 20 puiši. Vistas gaļas šašļika duršana uz iesmiem, pēc tam cepšana. Visi smejas, džikā apkārt, jau tiek uzrauta kāda dziesma 4rās balsīs. Tad, kad tiek paziņots, ka šašļiks ir kārtībā - sākas haoss. Viens fiksi ness krēslus, cits kārto šķīvīšus un dakšiņas. Uz galda tiek sakrāmētas lielas bļodas ar saplujnītu baltmaizi, tradicionālie salāti - gurķi, tomāti un sīpoli. Un tad nāk sašļiks. Parādās mājas pašbrūvētais vīns 5l plastmasas pudelēs. Visi apsēžas apkārt galdam cieši līdzās un pasākums ir atklāts. Tiek izraudzīts tostu līderis, kas ir atbildīgs par to, lai visu vakaru neapsīktu tosti. Šai profesijai izvirza parasti vislabāko runtāju. Parasti pasākumu atklāt ar tostu par mieru pasaulē, Gruzijā un ik viena mājā. Un beidz ar pateicību tiem, kas ir kopā sanākuši un kas dalās it visā, kas ir uz šī galda. Kad tiek runāts par sievietēm, tad vīrieši parasti pieceļas kājās un sievietes paliek sēžot. Tosti tika sākumā tulkoti krieviski, pēc tam jau tikai krieviski teikti, lai es saprastu.
Bildē: Tostu meistars (tas, kas piecēlies kājās)
Tad kad sašļiks noēsts, kāds trešais tosts noskanējis, sāk tik rautas vaļā dziesmas. Bāc, es vnk gribēju atdod galus - viņi dzied fantastiski!!! Vari klausīties un klausīties un nekad līdz galam neatklausīties. Un ja vēl tiek izvilkta laukā ģitāriņa, tad vispār ekstāze. :)
Pēc kāda laika pagalmā verandai tuvāk tiek piedzīta mašīna, kuras bagažņiekā ir iebūvēta liela tumba (nu gluži kā no "please, MTV, pimp my ride!" ), kurā palaiž tradicionālo folkmūziku. Tā tad skaidrs - tūlīt sāksies taņči. No galda ceļas puisis, kuru visi sauc par profesionālu dejotāju, viņam piebiedrojas viena meitene un paraugdemonstrējumi sākas.
Špagatu meistari, rokas, kājas pa gaisu :D Traka tauta. :) Pēc tam jau piebiedrojas arī citi čaļi, lai glābtu to nabadziņu. Jo vīrieši dejo nenormāli aktīvi, jau pēc 1min tu noplīsti un vajag ievilkt elpu. :)
Tad vienā mirklī es pamanīju, ka esmu palikusi viena meitene visā vīriešu barā. Tad jau latviešu ciemiņš bija nonācis pārējo un tostu meistara uzmanības centrā, un viņiem vienā mirklī tik ļoti iepatikās teikt tostus par manu brāli (es tā izteicos ļoti emocionāli, cik ļoti es viņu mīlu un cik labi, ka man ir brālis utt) , ka pēc tam par viņu tie neapsīka vismaz divas stundas. :) Ik pa mirklim kāds ierunājās - lai viņam veselība, lai viņam veicas Anglijā, lai ir darbs un mīlestība, lai visiem būtu tāda svētība kā brālis un māsa utt. Tiešām aizkustināja. Pēc tam jau man vienā brīdī no pretējās galda puses bija iedota iesauka Lienočka un es sapratu, ka jātinas prom :D Dato apmācīja, ka ikvienam, kas dodās prom pirms pārējiem, ir jāsaka atvadu tosts. Tad nu mīļie - pirmo tostu Gruzijā izteicu garā pateicībā, solījumos, ka gada laikā iemācīšos gruzīniski runāt, pateicos par veltītajiem tostiem manam brālim un ka vedīšu ciemos pie viņiem savus draugus un vecākus. Uz ko izplenījos aplausus. :)) Tā ka tagad pamēģiniet neatbraukt!

P.S. ĢIRT, GRUZĪŅI TEVI MĪL! :))