draudzība

Atkal uznācis raudiens un tik ļoti gribu uz mājām. Jūtos kā pēdējā nūģe te. Es tik ļoti gribētu, lai arī kāds cits (bez šeit esošiem latviešiem) tā pa īstam mani ielaiž savā dzīvē. Es gribu draudzēties.!! Pavisam vienkārši un no visas sirds. D R A U D Z Ē T I E S !!!! Un ir tik nožēlojami šādos brīžos sēdēt gultā, raudāt un vienatnē dzert alu. Jo sirds sāp. Bet es negribu vienatnē to sasodīto alu dzert. Gribu dalīties. Un draudzēties. Un negribu būt viena. Un varu pat bez alus iztikt. Gribu īstumu.
Tik ļoti pietrūkst manu īsto draugu Latvijā, manas ģimenes un māju. Agate mani mierina - gruzīņiem tas kā likums, ka 7dienas velta ģimenei un tuvākajiem. Un man no tā paliek vieglāk? :) Tieši vēl vairāk uzsit bimbu. Jo es ar to visu gribu. :) Kur viss ir pa 100%. Kur nevajag ubagot pēc draudzības, jo tā jau eksistē un viss notiek bez vārdiem. Un appusēji. Viens telefona zvans un tu jau esi ar kādu kopā. Bet mājās vienmēr kāds Tevi gaida. Neatkarīgi no dienas stundas. Un ir tik grūti tāpēc šeit atvērties ik vienam svešiniekam. Un tas ir jādara tikai tāpēc, lai nejustos viens. Dalīt sevi pa labi un kreisi. Jo es nemāku veidot attiecības ar cilvēkiem virspusēji. Vienmēr tramvajs brauc dziļumā. Līdz ar to es visu laiku plēšu savu dvēseli, jo citādāk es nespēju...
Skaitu dienas, kad mans enģelis būs klāt. Vēl tikai 16 dienas. Tad mēs abas draudzēsimies kā trakas!!!
Un prieks, ka vismaz darba spars nav zudis. Bet Rustavi ir vienkārši "AHUJENA BEDRE". Atvainojiet, bet man bij tas jāpasaka. Latvijā atgriezīšos kā cits cilvēks. Un gaidu, kad beigsies ziemas sezona un iestāsies pavasaris. Jūtu, ka tad dzīve varētu beidzot sāksties.