draudziņi

Beidzat tenkot un labāk, lūdzu, atjaunojiet man statistikas abonomentu draudziņos. :) Būšu dikti pateicīga. :P

Gruzija-Kipra futbola spēle

Vakar kopā ar saviem skautiem braucām uz Tbilisi, lai noskatītos Gruzijas - Kipras izlašu pārbaudes spēli.
Bildē daļa no kompānijas: es, Lekso, Šota un Teona. Šo bildi ieliku tāpēc, lai visi var redzēt manas silikona (aukstumpumpas) piedzītās lūpas. SOOOO hot!!!! :))Nu jāāā, TAS BIJA KAUT KAS! :)) Iedomājieties - pilnas tribīnes ar gruzīņiem, kas lec kājās, lamājas trīsvārdīgiem vārdiem (labi,ka es neko nesapratu), svilpj tā, ka bungādiņas pāraus uz pusēm, ķer ar rokām pie galvas un stadions rīb. Otro reizi šajā valstī man palika bail no viņu mentalitātes. :) Manas sajūtas, it kā es būtu nonākusi cirka izrādē un baudīju vairāk cilvēku emocijas, nekā futbola spēli. Jo es jau no futbola neko nesaprotu. :) Man patīk būt kā vienam no lielā skatītāju pūļa un uzsūkt viņu emocijas. Un tās es vakar dabūju pa pilnam. :) Bet es biju saitaisījusies, ne tikai uzsūkt tās emocijas, bet arī iečilot, dzerot aliņu. Bet viņiem tāds tur netirgojas - drošības apsvērumu dēļ. Bildē jau var redzēt, ka apkārt futbola laukumam stāv drosībnieki, bet tribīņu pirmajās rindās sēd nenosakāms daudzums armijnieku un menti aizsargkaskās. A skatītāji tik grauž sēmuškas. Kur vien skaties, katram celefāna kulīte klēpī un mutes tik kust.
Publika tātad bija super :) bet vilni taisīt viņi gan nemāk. Ik pa mirklim kāds otrā galā uzsāka, bet sanāca vairāk pēc tāda maza saputota vilnīša, ne kārtīgas bangas. :)
Sēmušku grauzēji.
Un atkal jāēd eklēri plaukstas garumā un platumā, aha. Sasodīts!

Bļin, atkal aukstumpumpa. Šoreiz jau divas. Tā gruzija mani piebeigs!

Gori

Esmu dzīvs. Pavisam dzīvs.
Kas jauns? Jauna ir daudz. Ceļojums uz Bordžomi visu laiku pārcēlās gruzīņu svārstīgās dabas dēļ, bet nu tomēr uz nedēļas beigām kauli tika izkustināti un tika pabūts Gori un tās apkaimē.
Jā, Gori ir tā pilsēta, kas tika visvairāk bombīta, bet tagad tur iebraucot, nav ne miņas no kara sekām, mājas atjaunotas, cilvēki dzīvojas savā ierastajā ritmā. Bēgļu telts pilsētiņu neapskatījām, bet viņiem pa ceļam no Tbilisi uz Gori līdz ziemas sākumam ceļas jauns ciemats, kur katra ģimene varēs dabūt sev māju un dārziņu, ko iekopt.
Gori pabiju biedra Staļina muzejā. Liela ēka, ar lielu ekspozīciju pa n-tajām zālēm. Muzeja pagalmā pat joprojām ir saglabājusies Staļina bērnības dienu māja, kur šamējais mitinājās. Kā arī privātais čuk-čuk bāņa vagons.
Šeit 21.decembrī 1879.gadā piedzima Staļins un nodzīvoja šeit visu savu bērnību līdz 1883.gadam. Staļina mājai apkārt ir uzbūvēta aizsargmāja, lai to pasargātu no bojāšanās.Staļina bērnības dienu gulta :) Ir uzņemta vajadzīgā enerģija ;))Tālāk devāmies uz netālu esošo Uplistsikhe alu pilsētu. Pa ceļam nācās paganīt gotiņas uz ceļa. Kam viss pie kājas. Jo gruzijā kas ir ceļu dievs? GOVS, protams! Tās ir visur. Mū mūūūūUn te nu pati Uplistsikhe, savā skaistumā satriec. Tur gan bieži nācās no manis dzirdēt ĀĀĀĀĀĀāā, jo pilns ar ķirzakām. Bet tā - kārtējo reizi rada apbrīnu, ko tik cilvēki nav paveikuši. Kādreiz tur bija cilvēku mājas izkaltas alās, tagad kalna galā atrodas vien baznīca un tukšās alas ar nokvēpušiem griestiem sniedz liecības, ka kādreiz te ir bijusi civilizācija.Viens bezgala jauki smaidošs personāžs :)Kurš palīdzēja rast līdzību dabā ar savu gruzīņu degunu :)Un tad pie pamales sāka sarasties negaisa mākoņi. Svelmi sāk nomainīt vēja brāzmas...
Steigšanās lejup, lai mašīnā sacenstos ar vētru...Bet gruzīņu negaisa mākoņi jau nav ar mazo pirktiņu ņemami. Satiksme paralizējas, jo no gaisa kādas 20 min sāk krist šāda izmēra krusas graudi. Kas kapā, kapā un kapā. Sajūtas tādā mirklī sēdot mašīnā ir fantastiski sireālistiskas. Tāda sajūta, ka jumts tiks sacaurumots un priekšējais mašīnas stikls sasists. A tu tur neko nevari padarīt. :) Bet tas jau esot vēl tāds nieka izmērs. Šad tad krusas graudi esot dūres lielumā :)
Normāli cietas ledus bumbiņas :)

Paradīzes dārzs

Svētdien bija apsolīts palīdzēt pie pirmās vīnogu ražas Lekso onkulim Gia, kas dzīvo te pat Rustavi kopā ar brāļu bebia (vecmāmiņu). Vīnogu lasīšanas komandā piebiedrojās arī Agate un Veronika. Tad nu rāvām vaļā un lai bildes runā manā vietā :)
Es, vīnogas un šķēres.
Meitenes tik krāmē un Lekso tik spēj nest.
Šitā Gia maļ vīnogas - sulu tecina citā traukā, bet čidas krīt lielā mucā. Un visu dienu nebeidza teikt, ka šīs nu ir arī mūsu mājas, jo tie, kas palīdz pie pirmās ražas ir bez maz vai ģimenes locekļi. Arī uz jaunā vīna degustāciju mums jāierodas. Un latviešus Gia mīl. Nepārtraukti pieminēja to superīgo kompāniju ar Zandu priekšgalā, kas pie viņa viesojās jūnijā. ;)Un te jau ballīte pēc labi padarīta darba. Babuška bija saklājusi karalisku galdu, netrūka pat manu eklēru :) Gia vilka laukā ģitāru un starp tostiem atskanēja sirdi plosošās gruzīņu dziesmas. Vislabākie tosti ir tie, kas nāk laukā spontāni. Tā kā jau divas dienas man bija uznācis tāds pagalam bēdīgs garastāvoklis un tieši tobrīd es biju aptvērusi tam iemeslu, tad nu ļāvos jūtām un uzsaucu tostu visiem tiem mīļajiem, kuri atrodas Latvijā un pēc kuriem es esmu līdz sirds dziļumiem sailgojusies. Pietrūkst pieskārienu, pietrūkst apskāvienu, pietrūkst mammas flaneļa naktskrekla. Brauciet ātrāk ciemos, jo man dzerot vīnu gandrīz parāva uz asarām! Gruzijā ģimenes un draudzības saites ir tik stipras, viņi tik ļoti mīl viens otru, tik ļoti rūpējas par viens otru un tu to redzi augu dienu, ka nu atplēš vaļā tās emocijas arī tev bez ilgas domāšanas. Un jā...paradīzes dārzs. Ne tikai vīnogas var plūkt saujām, bet tā pat arī granātāboli, hurmas, bumbieri, vīģes te pat ar roku aizsniedzami un pilni koki ar tiem un plūc cik gribi nost. :)

6dienas ir manas mīļākās dienas

Nekas nav mainījies. Joprojām patīk gulēt līdz nevar vairs pagulēt. :) Un gultu pārvērst par brokastu galdu līdz pat dziļai pēcpusdienai. Un staipīties, un tīstīties palagos un i nedomāt aktivizēties. :)
Bet gruzīņi to sauc nevis par slinkošanu, bet par "morning rest". Un mana vainas apziņa smaida. :)

Me var Liene, me var Latvieli :)

Šonedēļa ir paskrējusi ātri. Man visu nedēļu notika iebraukšanas apmācības, plus vēl pēdējā brīdī ar lielu stresu un krenččiem tika pabeigts bēgļu projekts sadarbībā ar MYSTYLe art vadoni Rū.
Mums atkal ir atgriezusies saule. Šodien pēc pusdienām, kad atkal vēderā tika norauta bolinga bumba, ar Lekso sēdējām Skautu mājā uz trepītēm un veicām norunu, ka turpmāk es kafejnīcā pasūtīšu, ko ēst. Jo tas vairs nav izturams. Katru reizi pārēdies, jo galds tiek nokrauts trījos stāvos ar pārtiku, pēc tam uznāk nenormāls nogurums un esi nekam nelietojams. Turklāt man sirds lūzt, ka tik daudz ēdiena paliek pāri uz galda, kad tai pat laikā te ir tik daudzi bēgļi, kuriem ēšana aprobežojas tikai ar dzīvības uzturēšanai nepieciešamās pārtikas uzņemšanu. Un vispār, Āfrikā bērni mirst no bada! Un vispār - MANI NOBAROS!!! Es visu laiku cīnos, lai man neliek ēst. Kad jau esi pieštaukājies līdz ūkai un knapi dvess, man vēl prasa, vai es vēlos kūku. Es saku - kūku negribu (jo gruzīņi domā, ka eiropā ir tā pieņemts, ka vajag kārtīgu desertu bonusā un vēl jo vairāk, kad esi izpļurkstējies, cik ļoti garšo eklēri :) ). Man kūka, protams, vienalga tiek atnesta (nekad nesakiet, ka esat kautrīga, jo tas pēc tam vēršas 100% pret jums, jo viņi domā, ka tu vnk kautrējies pateikt, ka tu to nolādēto kūku gribi!) :) Bet vai tad uz viņiem var dusmoties! :)
Šodien kā viens no ēdieniem tika tiesāts šitas. Iekšā gaļa, sēnītes, pa virsu neticami gards siers. Kopā ar eleganto tomāt rozes dekorāciju tika noteikta diagnoze - atkal totāla pārēšanas. :)Nu jā. Tā mēs sēdējām, mēdījām sauli, kunkstējām no kārtējās pārāk daudz uzņemtās pārtikas, kad nolēmām jūs iepazīstināt, cik spalvainas kājas ir Gruzīņu vīriešiem un kāda ir ādas pigmentu atšķirība ar latviešu porcelānu. :)
Esmu tagad pamatīgi izglītota par jauniešu apmaiņas projektiem, ka rokas vien niez tos uzcept augšā :) Uz Mongoliju gan nesanāks aizbraukt pa lēto, jo viņa nav kaimiņu programmas valsts. Tāpēc pēc pāris gadiem Kazahstānā noīrēšu zirgu un došos ar to uz Mongolijas stepēm. Nekas nav šajā pasaulē neiespējams. Nekas.
Skautu mājā jau bērni tiek izglītoti, bet skolotāju istabas renovācijai naudiņas nesanāca. Tad nu skauti ķērās pie kreatīvas pieejas, visas sienas izlīmējot ar avīzēm. Te vairs palikuši puikas, alus un cigaretes pēc labi padarīta darbiņa.
Reāla atmosfēra :)
Bet pats galvenais - BEIDZOT tieku pie naudas. Šo rītu iesāku ar pamatīgu sajūsmu. Paččakarējos savā kontā atkal ar valūtas maiņām, pārvēršot visu uz latiem. Kā rezultātā viss notiek. Dolāri paši no bankomāta lec laukā ;) Cik viss ir tomēr vienkārši. :)
Un arī valodu apmācības ir sākušās. Nezinu kā es apgūšu viņu alfabēta rakstību, bet sarunvalodas līmenī aizies :)
------------------------------------------------------------------------------------------------
Me var Liene, me var Latvieli, me var ocda sami clis. *
Me Sakartveloši vchovrob Rustavši, Rustavelis kučaze. **
*(es esmu Liene, es esmu Latviete, es esmu 23 gadus veca)
** (Es Gruzijā dzīvoju Rustavi, Rustaveli ielā)
(un izrunā tāpat kā raksta, tas procesu vienozīmīgi atvieglo)